Sāp visas maliņas. Pēc divu nedēļu pārtraukuma beidzot tiku uz jogu. Drīz būs tieši divi gadi, kopš uzsāku. Pirmo gadu biju kā pelmenis, un tad pēkšņi sapratu, ka spēju ko vairāk, noliekties zemāk, sasniegt grīdu, izlocīties, bet tagad atkal nekāda progresa. Šķiet, ka esmu sasniegusi savu maksimumu. Jācenšas gan nepadoties. Tikai jānopērk jauns jogas matracis nākamreiz, kad būšu Rīgā. Sporta centra matrači ir nāves lamatas. Katru reizi to vien gaidu, ka kāja vai roka paslīdēs un es, labākajā gadījumā, sastiepšu saites. Un manējais, kaut ne tik slidens, ir tik netīrs, ka kauns ar tādu cilvēkos rādīties.

Jāiedod mazajam pelēnas ūdeni, jo viņš, muļķītis, vēl nav iemācījies izmantot jauno dreramtrauku. Un tad gulēt. Šodien cēlos agri, rīt vēl agrāk. Palikuši divi mēneši, beidzot jāizkustina tas darbs no maģistajām desmit lapaspusēm.