Mans ķermenis atsakās funkcionēt šādā puskrēslā. Kad deviņos pamodos, man šķita, ka ir seši. Tagad jau ir pusdivpadsmit, bet es joprojām esmu miegaina, it kā vēl būtu agrs, agrs rīts. Jāsaņemas un jāaiziet līdz veikalam paskatīties dāvanu mīļotajam.

Nespēju joprojām izlemt - dāvināt viņam austiņas, lai man vairs nebūtu jāklausās tajās briesmīgajās skaņās, ko viņa datorspēle rada, vai arī kādas smaržas. Ar smaržām gan problēma, jo Dānijā nepārdod tās, kuras man ļoti patīk. Vācijā gan pārdod, un tās es varētu nopirkt nākammēnes Drēzdenē kā vienkārši suvenīru vai pārsteiguma dāvanu. No otras puses, austiņas šķiet tik ļoti bezpersoniska dāvana. Kāpēc es nekad nevaru cieši nolemt?