Esmu atpakaļ Dānijā, tukšajā, baltajā mājā.

Saprotu, ka kultūras dažādas, bet tomēr neliels īgnums mani moka. Pat ja man Rīgā būtu atsevišķs dzīvoklis no vecākiem, uz kuru es katru reizi dotos, pat ja es tur dzīvotu un uz Dāniju brauktu pavadīt atvaļinājumu, es nespēju iedomāties, ka mani vecāki neparūpētos par to, lai mums būtu uzklāta svaiga gultas veļa, sagādātas vismaz brokastis, nedaudz sakārtota māja. Šeit nekā... Šonakt gulējām guļammaisos, jo tīras gultasveļas nebija (man nepatīk ņemt to, kas skapī pastāvējusi), no rīta braucām vispirms iepirkties un tikai tad ēdām brokastis. Tagad slaukām putekļus, mazgājam veļu un ravējam dārzu.

Ak, jā. Vēl viens īgnuma iemesls. Aizbraucot aizmirsu izliet tēju no krūzes. Tad tā sapelēja un pilnīgi izžuva. Nez kur skatījās un par ko domāja drauga māsa, redzot to visu (jo krūze stāvēja pie puķēm, kuras viņa ik pa laikam pārlaistīja)? Ka es to vēlāk ar ūdeni atšķaidīšu un izdzeršu, vai?

Runājot par puķēm. Škiet, ka dažām augsne ir pārpurvojusies un fikusam pārlaistīšanas dēļ puse lapu nobirušas.

Nedaudz pozitīva. Prombūtnes laikā saulespuķe, kas iesējās, kad es ziemā putnus baroju un kas izdīga, ir izaugusi pusmetru augsta un zied. Mazais prieks aizaugušajā dārzā.