Beidzot esmu pamanījusies paklupt uz šīm nolādētajām kāpnem. Līdz šim ir gadījies tikai paslīdēt, kāpjot lejup, bet pieķeršanās margām vienmēr glāba. Šodien nepaveicās. Uz abām kājām milzu zilumi un nobrāzumi, ļoti sāp. Rīt īsā kleita man arī nespīd. Iešu paraudāt mīļotajam uz pleca. Pirms tam es viņu mierināju ar "I'm ok, I'm ok", tagad viņa kārta mani samīļot. Jau kuro reizi, sevi traumejot, novedu mīļoto gandrīz līdz sirdslēkmei. Atgadījums ar dakšu jau leģendārs...

Varētu sākt uzskaitīt, cik reizes un kā es esmu sevi traumejusi, kopš mēs pārcelāmies dzīvot uz šo māju. Sākot no sīkiem griezumiem, apdegumiem, atsišanos pret mēbelēm, beidzot at paklupšanu, nokrišanu un, protams, leģendāro dakšu.