Pirmo reizi man tiešām trūkst vārdu, lai aprakstītu savas sajūtas. Drīzāk, nav tādu vārdu, kas to spētu. Nodota, saniknota, vīlusies, atvieglota, uzjautrināta. Viss vienā manī.

Divas nedēļas pirms deadline'a viens no grupas biedriem uzrakstīja, ka viņš diemžēl pamet mūsu jauko grupiņu. Kompensējot to, viņš piedāvā mums nedaudz palīdzēt. Paldies par kūkām!

Man jau nedaudz labāk - mazāk bakstāmo un bīdāmo.

Mans mazais dienas prieks šodienas pelēcībā un nomāktībā. Izdevās viena no āsanām jogā. Īslaicīga laimes sajūta par mazītiņu sasniegumu, un atpakaļ drūmā, bezatbildīgu cilvēku pasaulē. Ja vel pirms pāris dienām es ticēju, ka mēs spēsim, mēs paveiksim, tad tagad es jūtu, ka esmu padevusies, rokas nokārušās gar sāniem. Vairs nevēlos veltīt savu laiku šim "grupas" darbam, nevēlos tam tērēt savus nervus. Bet nespēju pamest, nespēju tā vienkārši izstāties, nemaz nepacīnoties. Vēl divas nedēļas. Varbūt izdosies, varbūt nē, bet vismaz būšu mēģinājusi. Zaudējuma garšu gan jūtu jau tagad. Slikts pamats veiksmīgam darbam...