Jau pirms brauciena turp jutu, ka nebūs labs vakars. Varbūt sevi tā noskaņoju un tāpēc viss bija ļoti slikti. Varbūt tā bija priekšnojauta. Palaidu vējā 12 stundas no savas dzīves, esot sabiedrībā, kurā nevēlos būt, pavadot vakaru ar cilvēkiem, kuru dzīves mani neinteresē un kurus neinteresēju es. Pretimsēdošs cilvēks tikai pēc stundas uzzināja, ka es neesot dāniete. Uz jautājumu, no kurienes es nākot, atbildēju, ka no Latvijas. No kuras Latvijas daļas? No galvaspilsētas. Un tad es sapratu, ka cilvēks nemaz nezina, kas ir Latviajs galvaspilsēta un kur tā atrodas, jo viņš man pārjautāja - jā, bet no kuras daļas - dienvidiem, ziemeļiem. Emmm...

Turpmāk domāšu divreiz, nē, trīsreiz, pirms piekritīšu doties uz viņa radu dzimšanas dienas pasākumiem. Acīmredzot es nemaz nemācījos no Ziemassvētkiem, kurus pavadīju pilnīgi viena lielā cilvēku barā. Pie galda sēžot, gandrīz raudāt sāku. Izmisums un bezspēks. Kā iesprostots dzīvneiks, kas vēlas tikt prom, bet ir atkarīgs no citu labvēlības.

...un tagad esmu saaukstējusies, jo visi citi tur bija karstasinīgāki par mani (lasiet, iereibuši)...