Šodien līst. Vakar vēl tika izbaudīti pēdējie saules stari, pēdējā pelde jūrā manā īsajā brīvlaikā. Tikai divi mēs, trakie, kad uzdrīkstas peldēties, ārdīties un spiegt, kad saule, tinoties mākoņos, jau pamazām tuvojas rietumu pamalei.

Šodien līst, bet es vasarīgā kleitiņā, basām kājām soļoju mājup ar dāvanu saini rokās. Vienalga, ka garāmgājēji paslepus apskata un nobrīnās. Man ir labi, mani silda mana sirds un doma par drīzajiem mīļotā apskāvieniem.

Rītdiena, vēl visa šī un nākamā nedēļa būs garlaicības iemiesojumi. Tik izdzīvot, izeksistēt cauri tām, lai varētu braukt mājās pie mīļajiem un sen neredzētajiem, lai varētu beidzot atpūsties tur, kur otra puse sirds un otra puse māju.