Trīs dienu garajai nedēļas nogalei nu ir bijis perfekts noslēgums manā Dānijas lauku idillē. Pēc smacējoši karstajām dienām vēsā pirms-saulrieta pastaiga bija tik patīkama pārmaiņa. Gar noziedējušu rapšu lauku līdz pakalnam, no kura paveras skats uz gandrīz visu kaimiņu fermām. Tad lēnā gaitā gar vienīgo grūstošo māju, vērojot, kā garajos miežos te parādās, te pazūd maza stirniņa. Cīruļi pieskandina gaisu. Suņa izbiedēti fazāni aizlaižas uz tuvējo mežu, lai pievienotos tur jau esošajiem sugas brāļiem un ik ba brīdim satricinātu vakara mieru ar pēkšņu ķērcienu. Vītero strazdi, gaisu šķeļ bezdelīgas, kurām ir ligzdas katrā fermā.
Aizgājām pie kaimiņa-ar-fantastiski-skaisto-dārzu, kuram vārdu nekad neatceros, bet viņa dārzu aizmirst nespēju. Redzēti un zināmi koki un krūmi tur mijas ar man nezināmiem. Dārza vidū klusi šalc strūklaka un milzīgā klūgu būrī dzīvo papagaiļi. Gaiss reibinoši salds. Tālāk, pie darbnīcas, smaržo pēc mitras zemes un trūdošām lapām. Kur vien skats sniedzas, ir redzami lauki un siltumnīcas, kurās aug neskaitāmi rožu stādi. Nākamreiz nopirkšu vienu savam dārzam, lai man arī mājās ir tās pasakas daļiņa.