Apjukusi Gabriela Garsijas Markesa mistiskā reālisma labirintos. No īso stāstu krājuma pirmo es pilnīgi nesapratu. Jutu, ka nedaudz derdzīgajam smirdošas pilsētas un pūstošu krabju pārpilnajam stāstam ir arī kāda jēga, bet neuztvēru. Nākamie divi, par skaistumu un priekšstatu radīšanu un par ticību, daudz skaidrāki. It īpaši pēdējais, par spoku kuģa pēdējos braucienu. Stāsts viena teikuma ilgumā, sešu lappušu garumā. Izcils!