Attiecībās ir jāpapildina vienam otru. Jābūt kā divām saskanīgām pusītēm - šķautnīte pie šķautnītes, bet jebkādām neaizpildītām plaisiņām, jo tās augs un pletīsies plašumā, izjaucot saderīgo skaistumu. Attiecības padara tevi par labāku, par skaistāku. Mīlestība no iekšienes apgaismo tevi, tu mirdzi, acīs dzirksteles. Un strīdi ir tikai kā laicīgi pavasara negaisi, kas uznāk strauji, bet tikpat ātri arī noplok.

Tām nevajag tevi nomākt. Kā tai vecajā teicienā - neviens nav tavu asaru vērts, bet tas, kurš ir, neliks tev raudāt. Tomēr ir tik grūti pārraut saites, palaist vaļā to, kas tik ilgi šķietami bija tavs. Iespējams, tas toreiz bija patiesi, bet tagad tā nav. Ja būtu, nesagātādu tik lielas sāpes, neliktu nepārtraukti vilties.

Ar riteni uz Baložiem. Pa šoseju, brīnoties par mazo mašīnu plūsmu. Nogriezties uz lauku ceļu, baudīt svaigo gaisu, vērot garām aizlidojošās bezdelīgas, ieklausoties griezes balsī. Caur priežu mežu, atkal pa ceļu. Bez lietus, bez starpgadījumiem. Galā tiku pat ātrāk nekā Elīna ar autobusu. Un pusceļā jau uz Svetas māju mūs abas pārsteidza lietus. Sākuma rets un smalks, tad nedaudz stiprāks un stiprāks, pievienojoties vēsam vējam. Mati slapji, līp pie kailajiem pleciem. Ūdens strūkliņasplūst pār ādu aiz jaciņas, saslapinot arī to. Dievinu! Būtu man svārki un basas kājas, es dejotu pļavā, purinot slapjos matus un uzsmaidot debesīm. Lietus skūpsti..