Divas acis,
Kas atveras pasaulei,
Atveras sirdī.

/Odzaki Hosai/

Tas ir beidzies! Birst laimes asaras.. Pārspīlēju, tas gan, tomēr tik fantastiska viegluma sajūta, ka vairs nevajadzēs ar viņiem taisīt nekādus projektus, ka varēšu vairs nekontaktēties..

Izejot no piesmakušajām biljarda kluba telpām, nedaudz apmulsu. Kaut kas gaisā virmo, tik neskaidrs, it kā pazīstams, tomēr nespēju atcerēties. Tāda kā migla klāj atmiņas. Sēžot Ēvim blakus uz kāpnītēm pie kluba un veroties to spožajās izkārtnēs, manas šaubas un bailes atgriezās. Vai es to vēlos, vai tiešām? Vai nogaidīt? Varbūt pat necerēt? Un tā smagnējā smarža..

No autobusa siltuma izejot siltajā vakara gaisā, atkal to sajutu. Un.. Kā es varēju nesaprast!? Zied liepas. TIk medainas, tik siltas kā pūkaina šalle, kā dūnu sega, kurā ietinos ziemas vakaros un sapņoju par vasaru. Īpašs laiks, pārmaiņu dvesma.. Ik gadu liepu laikā..