Būs man kluss, vientulīgs vakars.. Ne skumjš, tāds nedaudz svinīgs. Aiziešu beidzot pie Krikša, sen neredzēta. Varbūt man būs vanna ar pačulijas bumbiņu sveču gaismā.. Varbūt būs zvaigžņu vērošana ar laba vīna glāzi rokās.. Varbūt.. Dārza mijkrēslī ieelpot tikko pļautas zāles smaržu, sajust zemes elpu, pēc karstās dienas tai beidzot sajūtot dzestrumu.. Peonijas, jasmīni.. Varbūt pēdējās lakstīgalas..
Māja būs tumša, tikai manā logā varbūt uz brīdi iedegsies gaisma, tad atvērsies logs, un es ar minci klēpī kādu brīdi mierīgi elpošu. Neviena cita nav, tikai es..

Smaržo pēc pačūlijas, smaržo pēc vaniļas. Ieslīgstu viegli smaržojošajā, rozīgajā ūdenī līdz pat degungalam. Atslābt, izbaudīt. Gulēt, veroties saules rotaļās bērzu lapās turpat aiz loga, ieklausīties mašīnu dunoņā un mūzikā turplat blakus istabā. Nedaudz žilbstu saules spozmē, aplūkoju eļļas zaigošanu tās sataros.
Āda nedaudz spīdīga, gluda; lāsītes rit pār viegli iedegušo ķermeni

Tagad mati viegli mitri, āda mīksti samtaina. Nemanāms smaržu mākonis ietin mani..