Man patika, ļoti patika!

Pelēkais tonis pastiprina lapu zaļumu, bet mazina manu vēlmi pamest savu silto gultu un vilkt mugurā sporta tērpu. Cīņa ar slinkumu ilga pusstundu, uzvarēju es.
Viegli smidzina, dobji rej kaimiņu suns, pamests pagalmā viens pats. Celtnieki ierodas darbā, bet es uzsāku savu skrējienu. Viens, divi, trīs - ieelpa. Viens, divi - izlepa. Ritms, kas jau tik pierasts, ka vairs nav jāskaita, tik jāsper vienmērīgus soļus. Ļauju domām maldīties, sapīties, savīties. No realitātes pārlēkt uz sapņiem, fantāzijām, sajaukt tās kopā. Iztēloties vaļā acīm, skrienot gar ielām un tikai nedaudz pamanot apkārtējo skatienus. Nespēju agrāk skriet, kad jau daudzi cilvēki bija uz ielām, jutos neērti. Tagad? Tagad lai apskauž, lai vēro! Man vienalga! Es daru sev tīkamas lietas un citu civēku domas mani jau sen tā neuztrauc.
Lietus lāses asi dzeļ sakarsušo ādu, veldzējot to. Mazi pilieni rotā matus, sarkainais topiņš pārklāts ar tumšiem, slapjiem punktiņiem. Bet es tik skrienu tālāk, izvairoties no peļķēm un garāmbraucošu mašīnu šļakstiem.

Ir ziedoņnaktis, reibstošas un kairas,
Kad viss, kas dzīvo, dziļā kaislē trīs,
Cits cita alkst, cits cita kautri vairās
Un jūt, cik grēks ir valdzinošs un īss...

Šīs naktis ir kā reibi ziedu lauki,
Pa kuriem sirds un asins nemiers kāpj;
Šais naktīs pildās visi jūtu trauki
Un reizē līksmo, mīlē, skumst un sāp...

/Valda Mōra/