Beidzot izrāvos, tiku, aizbraucu uz Jūrmalu!! Šķiet, ka pēdējo reizi es tur biju aizpagājušogad uz Vestarda Šimkus koncertu Dzintaros. Pirms tam pāris reizes 2005. gada vasarā braucu ar riteni. Toreiz, pēdējā reizē bija tas nelaimīgais kritiens viltīgajā pagriezienā pie Babītes stacijas.. Šoreiz vienīgi maldījāmies, meklējot celiņa sākumu, kas pēc pusstundas tika veiksmīgi atrasts. Garais ceļš gar dzelzceļu līdz pat Priedainei putnu kora pavadībā, cepinoties karstajā saulē.

Pāri Lielupes tiltam gar Līvu akvaparku, no kura trubām nāk savādas spiedzošas skaņas..

Visu nedēļu gaidīju piektdienu, braucienu un sauļošanos pludmales smiltiņās. Tomēr nē - saulītei labpatikās mani pievilt un paslēpties aiz biezas pelēku mākoņu segas, un ik pa brīdim pavērt maliņu un paķircināt mani. Silts ūdens jūrā, pat pelēties varētu, bet nevarētu sasildīties. Pēc stundiņas nosalu. Un arī mākoņi sāka aizdomīgi izskatīties pēc lietu nesošiem.

Atpakaļceļš vieglāks. Visu ceļu pūlējos noskatīt kādu simpātisku ceriņu krūmu, lai atkal iegūtu maziņu zariņu savai istabai. Beidzot, jau pie Kurzemes prospekta, es ieraudzīju savu kārdinošo upuri!


Bija gan tālāk nedaudz grūti braukt ar lielo pušķi, bet tā noskaņa, kas rodas mājās, to ienesot, ir tā vērta.