Nesaprotu! Un nekad nesparatīšu to sajūsmu, kāda pārņem daudzus cilvēkus, ieraugot avarējušas mašīnas. Kādam ir notikusi nelaime. Varbūt palicis dzīvs ar dažiem savainojumiem, bet mašīnas nav, cilvēkam šoks. Bet vērotājiem tāds gards kumosiņš, kā lukums kūst uz mēles un mielo dvēseli!
Ooo, paskat, kā saskrējās! Aaa, tas nu gan samīcīts! Jee, man šodien fotoaparāts līdzi!
Derdzas! Nez kā pats justos šadā nelaimē iekļuvis un apkārt cilvēku bari vērtos uz tevi, fotogrāfētu..? Varbūt tad kāds par tevi teiktu - uuu, kā tur smadzenes bija izšķaidītas, vajadzēja iet tuvāk apskatīties, ne jau katru dienu gadās redzēt!
Onkulīt, varbūt es iedošu jums savu telefona numuru, tad jūs man piezvanīsiet, ja jums būs līdzīga nelaime notikusi. Tad es jautri smiedamās skrietu fotogrāfēt. Kādu bildīti jums ģimenes albumā?
Vai tas ir vienkārši prieks par cita nelaimi un par savu laimi?