Vakar izbrīnījos par zvanu. Nepaguvu pacelt klausuli, bet neatbildētajos zvanos palika numurs 372... Kam tad Igaunijā būtu mans numurs!
Nesen atkal zvana, atbildēju. Sieviete angļu valodā ar šausmīgu igauņu akcentu: "Hello! I'm calling from COca Cola HBC.." Kamēr sapratu, ko no manis vēls, krietns laiciņš pagāja. Pirma intervija pa telefonu. Ieinteresēta strādāt Tallinā? Nez, varētu mēģināt. You never know.

Istaba jau ir. Durvis, logs, zaļas tapetes un skaista grīda. Vēl daži sīkumi, mazas nianses, un gatavs! Ar dēlīšiem apšuti balsti un sijas, lampiņas, mēbeles, drapērijas. Tas viss man būs tik drīz. Un tieši tāds, kā sapņoju.

Mmmm.. Skan tik kārdinoši, pavedinoši. Mīlu spāņu valodu, īpaši native speaker izpildījumā. Kā tumšā šokolāde - smagnēja un salda. Mūzika manām ausīm, netverama saldme, sapnis, kuru vēlos vēl paturēt. Kaut zvantājs apklustu, un viņam nāktos kaut ko skaidrot ilgi, ilgi, lai es spētu pilnībā izbaudīt, izgaršot.