Nekādu emociju, ne prieka, ne skumju. Tik tukšums.

Cilvēciņš kā robots atkārto dažādas darbības katru dienu - no rīta piecelties, paēst un braukt uz skolu. Tad mājās, lasīt, gulēt, atkal celties, ēst, braukt... Nav nekam laika, nav laika sapņot, cerēt; tikai darīt, neapstāties!

Dienas tik pelēkas, vienādas kā pērlītes virtenē. Tikai dienas nevizuļo, nav tām rozīgā mirdzuma. Tās aukstas, nesilda nemaz. Saule tikai kā atspīdums kaut kur tālumā, ko pamani pa logu... Vai pamani? Vai varbūt ievēro tikai tāpēc, ka pasaka, ka saule ārā? Nav saules, nav prieka... Tikai cerība, vāja, bet tomēr pietiekami spēcīga, lai neļautu padoties! Ne tagad! Nekad!

Tačutu negaidi jaunas dienas sākumu, bet gan tās beigas, kad atkal varēs iegrimt tumšajā, bezsapņu aizmirstībā... Nekas tad vairs nesatrauc, tik mierīgi ieelpo, izelpo.

Un tomēr - ne eksistē, bet dzīvo! Dzīvo, lai atkal redzētu pērlītes mirdzam katru savā krāsā!