| atbilde uz jautājumiem par homo sapiens sociālo diskursu |
[19. Jan 2009|18:56] |
| [ | out: |
| | puccini/nessun dorma (turandot) | ] |
tāpēc, ka
- cilvēkam apziņa rada nepieciešamību pēc izziņas,
- esamība ir realitātes konstrukcija,
- sociālās lomas un identitāte tiek apgūtā sociāli kognitīvā procesā, izvērtējot vides sniegto informāciju & (pēc kognitīvās disonanses teorijas) atbilstoši jau pastāvošajām vērtībām atlasot vērā ņemamo un ignorējot disonējošo informāciju |
|
|
| J.Berlins |
[27. Okt 2008|13:05] |
| [ | in:side |
| | interpretācija | ] |
| [ | out: |
| | the animals/don't let me be misunderstood | ] |
Pacelsim galvu, atvērsim rīklītes un ļausim varavīksnes dažādībā ieskanēties balsenei. Tikai žēl, ka nav, ko teikt. Varbūt vispār nekā vairs nav, tikai divas brīvības, kas bipolāri brīvi plūst mūsu trahejās. Par to arī (sa)runa:
Negatīva brīvība, tas, no kā jāatbrīvojas, lai iegūtu brīvību, liecina par bērnišķību. Lai brīvība iegūtu jēgu, jādomā, kāpēc vēlas būt brīvs un vai, nojaucot visus ierobežojumus, cilvēks darīs to, ko vēlēsies darīt? Brīvības absolūtums sniegs iespēju bagātību reizē ar atbildību, ko indivīds pēc savas izvēles pieņems vai atmetīs, attiecīgi izvēloties savu brīvību. Atbrīvoties no aizspriedumiem un ieviest sabiedrībā toleranci ir brīva cilvēka izvēlē. Svarīgi zināt, kur lietosim savu brīvību.
Liberālisma pasaule bez ierobežojumiem nav ētiska. Protestā cilvēks iegūst morālu pieredzi, un protestēt iespējams tikai pret ierobežojumiem, kuriem neesot zudīs liela pieredzes daļa. |
|
|
| vol.2 |
[12. Jun 2007|01:45] |
| [ | out: |
| | marta gómez/ronda | ] |
bezgalība ir pārāka par apziņu, tomēr apjaušot tās bezgalību, mēs tuvojamies nekad nesasniedzamajam pastāvēšanas ideālam '1'. ceļš evolūcijas atpakaļgaitā ir tas pats, kas bezgalībā uz priekšu, tādējādi vispārējā harmonija, ko izsaka vienādojums 1=1+1, spējīga pastāvēt tikai bezgalības speciālgadījumā, abiem indivīdiem pārvietojoties ar vienādu bezgalības ātrumu.
šī vienādā bezgalības ātruma atrašanas konstante tiek dēvēta par harmoniju, kas izpaužas kā divu indivīdu sadarbība, līdzīgi diviem zobratiem bez traucējumiem saķeroties pareizajos caurumiņos pareizajā laika intervālā. tādējādi rodas sajūta, ka pārvietošanās ātrums, relatīvā* laika plaknē attīstoties attiecībām, palielinās un viņi tuvojas bezgalībai.
*bezgalībā laiks nepastāv, bet indivīds saglabā salīdzinošo pārmaiņu esamības ilūziju. |
|
|
| vol.1 |
[12. Jun 2007|01:20] |
| [ | out: |
| | ibrahim ferrer/marieta | ] |
kas ir viens? tā ir tikai ilūzija.
pasaulē nekas nepastāv viens, bet tikai kā pretpoli, veidojot {-1 +1} harmoniju.
skaitlis '1', neesot vientuļš skaitlis, ir tikai turpinājums bezgalībai, kuras pirmsākums ir pretpolu harmonijas skaitlis '0' kā visa sākums un bezgalības gals. sākums patenciālajam it nekam veidojies no visa notiekošā kopsakarību sinoīdas funkcijas definīcijas apgabala un matērijas pastāvēšanas intervāla svārstību frekvences, ko raksturo |x|, abām pieļaujamajām vērtībām [-x;+x] vienmēr algebriskā summā veidojot nulli, kas pastāv vienmēr un visur, esot pamatā laikam, tā sākumam un galam.
rezultātā konstanti (ārpus momentānās laika un telpas definīcijas) pastāv it nekas.
viss ir fikcija, un '0' ir atbilde visiem mūsu centieniem radīt ilūziju par ilgstošu, tas ir, par momentu ilgāku pastāvēšanu reālā laikā un telpā.
mēs nemaz neeksistējam, jo tādus cilvēkus dzīvē iespējams satikt tikai vienu reizi, un pat tas jau ir par daudz. pati satikšanās jau ir bezgalīga varbūtība, kas nepiepildīsies nekad, jo līdzīgi bezgalībā iesliecošam binārajam kodam, kas nav nedz pabeigts, nedz ciklisks, būs neparedzama nejaušību virkne:
010100101110100010011010011011000101011010101111110101010001000101010010001..
un, kad bezgalība sasniedz saules siltumu, mēs pārvēršamies gaismas staros, kas saglabājas mirkļu uzplaiksnījumos un sniegā.
cilvēki nezin kāpēc to sauc par nāvi. |
|
|
