Parasti tas rīta mieriņš tiek iemainīts pret ilgāku miegu.
Varētu pamosties kādu rītu ar apziņu, ka jāceļas, jādara un jāsteidzas, bet tad pēkšņi izlemt, ka esi spējīgs pateikt nē pienākumam un palikt ar kūpošu tēju, mīlestības pilnām domām un maigu rīta gaismu caur pievērtām žalūzijām. Un tad, kad pirmais acu kaktiņu miegs piebērts klāt kafijas cukuram, atvērt logus, ielaist putnus un spirgto rīta gaisu sevī. Ieelpot un kļūt par daļu no visa apkārt notiekošā. Harmonizēt!

Pēdējā laikā to visu mēģinu aizstāt ar rīta skrējienu pretim saulei. Vispār pantoismu varētu pat piemājot, katrā dabas aprisē taču slēpjas vesela formu, krāsu, ritmu un sa:skaņu simfonija!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man arī patīk skriet no rītiem tā nedaudz pirms sešiem (bet visu manu iniciatīvu pēdējo mēnešu laikā nojauc negulētas naktis un iesnas un visādi citādas lietas, būtībā ne-pieminēšanas vērtas)

rītiem piemīt spirgtums kādu es gribētu dzīvei. kā mani šampanieša burbulīši. un visu laiku tāda sajūta, ka mežs tik tikko te būtu izgājis cauri

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Skriet ir prieks, kas cauršūts ar iekšējas brīvības sajūtu.

Iniciatīva modīsies, kad būs izgulēts ziemas mēnešos ieekonomētais miegs. Tad saule pārbagāti dos un Tu varēsi grābt pilnām saujām, izdzīvojot un izjūtot pilnu dzīves starojuma spektru.

Gribas aizceļot, meklējot neceļu krustojumos to dzirkstošo sajūtu, ka viss skaistākais notiek tieši tagad un šeit. Akūti nepieciešams katrā dienā meklēt un atrast uzliesmojumu, mazu brīnumu, kā teiktu Imants Ziedonis, mazas, priecīgas katastrofas. Un nekad, nekad nebeigt brīnīties, cik pārsteidzoši skaistā pasaulē mēs dzīvojam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un rīti,
rīti ir brīnumi, tāpat kā tas, ka atrast cilvēku ir tik viegli!

Tā nu es šeit sēžu, un prieka asaras savijas virtenēs. Šampanieša burbulīši!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:)
sfēriskās laimītes
nu, kā no dzejas!

(Reply to this) (Parent)