cilvēki Rīgā nespēj vien sagaidīt ziemu
https://m.untu.ms/3vp_o.jpeg

jautājums nemainās:
"Kāpēc jāskatās uz svecēm, nevis šķiltavām?"

noskatījos divas sieviešu veidotas filmas "This Closeness" by Kit Zahar un "Blackbird Blackbird Blackberry" by Elene Naveriani, viena ir Gen Z un otra ir millenial, apraudājos par to, cik "female gaze" joprojām ir nereprezentēts, ja šīs filmas šķiet "neparastas", jo kaut kādā ziņā tās ir tik normālas.

ko man ir devusi neo-tantra, īsumā: fokuss pārvirzījies no tā, ka es esmu resna, uz to, ka nav kaut kas nav kārtībā ar auru.

bet redzi, arī tās ir čabošas lapa

īsumā, nav nekā briesmīgāka par kapitālisma iespiešanos reliģijā un psiholoģijā. kapitālisms bija labāks, kad tas mijiedarbojās vienīgi ar mūsu kāri pēc lietām.

nesen nācās (vispār drausmīgi, ka jādara kaut kas tāds) kādam skaidrot, ar ko kapitālisma kolonizācija ir labāka par sociālistu kolonizāciju. jo "Rietumi" joprojām dzīvo "ilūzijā" par Soviet Union projektu (ir viegli par ilūziju nosaukt otra tukšo laukumu, kurā man svilpo vēsturiskā CPTSD vēji): es uzvilkos un apklusu pusceļā. īsumā, mēs esam dirsā no visām pusēm, bet šī saruna mums būs efektīvāka, atmetot rusofobiju un sajūsmu par NATO.

šodien par laimi beidzās Merkura retrogrāds un sākās mēnešreizes - lai arī Kristus mani tāpat no tā visa ir atbrīvojis - it kā.

A man at a bar is nipped on the ankle by a small terrier, which the bartender tells him belongs to the piano player.
The man goes to the piano player and says, “Do you know your dog just bit my ankle??”
- “No, but if you hum a few bars, I can wing it.”

moka nostaļģija pēc kaut kādas frekvences, kas vairs nekur nav atrodama
tur ir slapjš sniegs, ielas lampu oreoli, asaru smarža, cigarešu dūmi, kaut kas tāds. "nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā".
es gribu likties mierā, es gribu mierīgi kļūt mazliet vecmodīga.

kultūru mijiedarbība ir tas brīdis, kad esi Lindgrēnas muzejā un saproti, ka uz rītdienu jāzina no galvas Skalbes dzejolis, un sāc kalt

search: streetfood near Dramaten

"Straumē" ir daudz elementu, lai tā varētu būt laba filma, tomēr komerciālā dramaturģija, manuprāt, neļauj pacelties līdz mākslas līmenim.

lieta, kas vienmēr ir priekšplānā, lai ko es skatītos: tas, kā tiek strādāts ar manu uzmanību. un lielākā daļa scenāristu strādā veidos, kas man nešķiet cieņpilni, kas man šķiet manipulatīva horeogrāfēšana, un tāpēc rada niknumu.

es vēlos vienīgi gleznot bezgalīgas uguns liesmas un tad apdzēst tās ar savām rūgtajām asarām un tad atkal piegleznot klāt apdzēsto

mana smaržas sajūta ir the most gender floating aspekts manī. dažreiz es vēlos smaržot kā mēness dieviete vai pārkarsusi pludmale, dažreiz - kā meža cirtēja flaneļa krekls vai vējabrāļa ādas jaka