Vairākas · dienas

Tieši pirms tik ilga laika es uzsāku ceļu atpakaļ pie dzīves, atsakoties no alkohola. Nē, nekāda rožu taka, nekādi "zaļā dārzā bijām mēs, ko mēs tur redzējām". Diezgan hārdkorīgi un dažbrīd bezcerīgi. Gluži kā bērnībā, kad ilgi gaidītie ciemiņi aizbrauc mājās, aizvedot sev līdzi visu jautrību un bezbēdību, tevi atstājot vienu pašu četrās sienās.
Bet tieši tur slēpjas pats lielākais skaidrības Zen: atklāt, cik patiesībā trausls un apbrīnojami tīrs ir prieks, kuru tu nevis ģenerē mehāniski, bet pieredzi piepeši parādāmies aiz līkuma lauku ceļā, kas ved cauri mežam. Es tik ļoti no šīs izjūtas biju atradis, tik ļoti aizvirzījies prom.
Šajā laikā esmu ieguvis vairākus jaunus draugus AA rindās. Savukārt ar sen nesatiktajiem biedriem no pagātnes varu runāt bez tālākas sevis paššaustīšanas par to, "vai viņi saprata". Saprata to, ko es viņiem centos pateikt. Vai saprata, ka esmu dzēris.
Reizēm gluži fiziski varu sajust, kā no manis nobirst nost kaut kādas vecās lēksnes un tajā vietā pāri pāraug kaut kas jauns, stiprs un gaišs. Bet nav laika gozēties saulītē, pasaule sevi nepiebremzē. Toties es varu piebremzēt sevi pasaulē. Un tā dienu no dienas.