Vairākas · dienas

Pirmoreiz es piedzēros Itālijā. 2001.gadā bijām ar tautiska novirziena kolektīvu piedalīties tāda paša novirziena festivālā.
Attiecīgi, man tai brīdī bija 15 gadu. Dzīvojām pilsētā ar nosaukumu Brindizi. Apūlijas reģions, pats papēdis. Būtībā, vajadzētu
tur atgriezties. Fantastiska pilsēta un "citādāki itāļi", nekā Itālijas vidienē. Bet ko nu par to.
Tātad, dzīvojām pa četri baltos mūra namiņos, izej no rīta laukā, saule - hlabuc! - sejā, putni dzied, vējojas gaiss no Adrijas jūras,
un tu JAU paliec dulls no tā gaisa vien. Tad, pa dienu, "zaļā dārzā bijām mēs, ko mēs tur redzējām", visu laiku tautastērpā,
sviedri un lins, saberzti iekšcirkšņi un nemitīgs izsalkums (pubertāte, ņemiet vērā, vēlīnā). Un tat vakarā. Uuuu.
Viss sākās nevainiski - pirmajās vakariņās viesnīcas restorānā mūs sagaidīja ar "welcome" vakariņām, nu, smalkākā piegājienā, nekā pēc
tam pārējos vakarus (pēdējā vakarā arī bija smalkais piegājiens). Un tad atnes to pastu ar tomāšiem un prošuto, un parmezānu, un olīveļļu,
un es vispār pirmo reizi biju ārzemēs un bija 2001. gads un mums ģimenē faktiski nebija naudas un tu visu laiku esi pārticis no ceptiem
kartupeļiem un pupiņu zupām, un tad - bdiuš! - tev noliek tādu šķīvi priekšā un ar katru kumosu tavā acu priekšā parādās Jaunava Marija un,
citējot jūzeri Fjoklu, uzliek tev uz tavas sakarsušās pieres vēsu un maigu plaukstu un saka: "Kuš, kuš, mans skaistais, tā tagad būs
katru vakaru, tu esi to nopelnījis*!"
Un tad viņš nāca. Un to sauca par vīnu. Es nezinu, kā mūsu grupas vadītāja to nenokontrolēja, bet pie vīna tika ne tikai pieaugušie (tas
bija jauktais ansambels), bet arī mēs, pusaudži - mans tālaika sirdsdraugs Atis un draudzene Ieva. "Kļemka!", citējot jūzeri Svens.
Glāzi pa glāzei mēs attālinājāmies no reālās esamības un es iesēdos karuselī, kurš bija pilns gaismu un smaržu, un arī erotisku sajūtu
(bez konkrēta 'objekta', vienkārši visi jutekļi bija uzgriezti uz simts voltiem).
"Un kā tad bija no rīta?", es dzirdu jūs satraukti prasām. Cik šķetinu atmiņu kamolīti, nekas liels nebija, varbūt tas no tā jūras gaisa
un silti-ievēsajām temperatūrām.
Tad vienu vakaru es saplēsu glāzi. Viena no mūsu anzambļa vecajām kraņām uz mani paskatījās zvērojošām acīm un teica: "Tom! Tu esi dzēris!"
Jā, helou, Dolī, kas par novērošanas spējām! Tas nedaudz sašūpoja mūsu brašo vīna baudītāju-pusaudžu burinieku un grupas vadītāja mūs
izsēdināja uz sausā likuma salas.
A mums kas. Pēdējā vakarā pirms atpakaļceļa mūs apciemoja jaunieši no vietējās folkloras grupas un mēs kopīgi muzicējām dārzā, zem zvaigznēm
un rieta debesīm. Tā kā Almodovara "Runā ar viņu", kur Gaetāno Velozo dziedāja kukurukukupaloma. Vīns gāja pa vairākiem apļiem - es jau gribēju
rakstīt - pildīts māla krūkās - bet varbūt tomēr nevajadzētu dirst. Citējot jūzeri Simamura, "tāds maigums bija gaisā", un tas bija kaut kas īpašs.
Varbūt tieši tas brīdis bija tas, kurā manas bērnības/puikulības ledājs uztaisīja khhrrak! un aizpeldēja tālienē - uz neatgriešanos nekad.
Sākās jauna, ļoti bieži pludurīga dzīve, pilna ar bailēm un trīsām, pilna ar nepamatotu bravūru un klusinātu maigumu, ieelpa, izelpa, un varbūt
tomēr tu vēl arvien esi tas pats, kas biji agrāk.

__________________________________
*Divus mēnešus braukājot uz mēģinājumiem no Taurupes uz Barkavu