Vairākas · dienas

"Ir tāds kā nulles punkts", es teicu Simim, kad gājām pār autoostas tiltiņu.
Bija saulains. Karsts. Un, Elsberga vārdiem, "pat vecas, noskrandušas večas bija taureņi".
Bet iekšā: nekā no tā. Un nav jau arī nekas redzams pie horizonta, kas tad būtu šis lielais TAS.

II

Bērnībā man ļoti patika sestdienas mājas tīrīšanas. Pirmkārt, tāpēc, ka tika pārbīdītas mēbeles,
tātad, ieviesta jauna kārtība. Vai pat - nekārtība. Tāds kā mēbeļu karnevāls, bezmaz.
Pie kam, viskautko interesantu varēja atrast. Te aiz gultas, te - zem vecmāmiņas spoguļgaldiņa.
Nedod Dievs vēl - naudu. Tad bija svētki uz divām dienām. Sevišķi spilgti es atceros, kā
gaisā lidoja putekļi, saules gaismas caurvīti. Gluži kā supernova.

III

Varbūt arī šeit šobrīd notiek pavasara tīrīšana. Arī iekšēji. Tāpat kā agrāk, arī tagad mēdzu aizrauties
ar mājas soli, novedot to visu līdz skrupulozai katra pakša iztīrīšanai un katras karotītes
(man gan viņas ir tikai divas) nopucēšanai. Tā laikam esot ar Jaunavām. Kaut gan horoskopi ir tufta.
Kamēr es beržu katlus, es beržu arī savu piededzināto "garīgo katlu". Vai tā varētu būt?

IV

Es nojautu, ka brīvība būs garšīga tikai 'nebrīves' apstākļos. Nu jāmācās tā sagaršot atkal no jauna.

V

Atsāku uzrunāt sevi daudzskaitlī, vēršoties pēc padoma: "Vai mums to vajag?", "Vai mēs tur brauksim?",
"Vai mums nevajadzētu iet mājās?" Varbūt tās ir fantomsāpes. Daudzskaitlinieka (protams, īstenībā
taču divskaitlinieka) lēnā nolobīšanās nost no apziņas komplektējuma.