Vairākas · dienas

Neskafētrīsvienā piemīt kaut kāds nesaprotams šarms (jā, ir arī saprotami šarmi).
Iespējams, tas sākās kaut kur tur, kur bija indiešu apaļās metalla bundžas ar šķīsteni.
To tad ar alūminija karotiņu (pirms pašas karotes 'saujas' mazs ievērpums) bēra Rīgas Porcellana fabrikas
krūziņā ar dekoru: sarkaniem bērniem, kuri nez kāpēc sēdēja puķudobē*. Tādu kafiju parasti taisīja Almas tante,
kuru tēvs paspēja uzņemt dokumentelā filmā par mūsu ciematu. 1989. gadā, manuprāt, tas varēja būt.
Nujā.
Un tad tur, ārā, paliek stulbais narvesens ar savu žļurgu (kas 'otrajos rītos' tieši nāk labumā ar savu
nenoteiktību). Tad ir Bernārs ar savām nesaprotamajām meitenēm, viņas vienmēr lej par maz un, lai arī
it kā ir garšīgi, nav pabeigtības sajūtas. Kofītauers ir labs, bet bieži piegruzdis.
Roketbīns ir labs, bet apgrūtinošs ar savām četrkārtīgajām izvēlēm no tā, 'kas tad mums šodien atkuāli
ir atvests'. Un tad vēl ir ŠNABIS

__________________

*Par to lasāms arī manā pēdīgajā krājumā, dzejolī ar nosaukumu "1992".