High five, fellow runner!
Apsveicu ar šo jaunatklājumu! Man bija līdzīgas sajūtas, ieskaitot pārsteigumu, jo apmēram pusi dzīves (nu, no skolas fizkultūras laikiem līdz kādam 33 gadu vecumam) biju diezgan pārliecināts, ka skriešana man besī, bet tad ar kāda drauga (starp citu, cibiņa) pierunāšanu pamēģināju – sākumā ar burtiski pāris kilometru aplīšiem un lēnu tipināšanu, līdz pāris gadu laikā "saslimu" ar to tā, ka pirms pandēmijas priecīgs noskrēju pāris pusmaratonus. Pandēmija gan pamatīgi izsita no ritma un daudzus mēnešus vispār neko nedarīju, bet nu tagad pēdējos pāris mēnešus atkal esmu atgriezies uz takas (pun intended) un ir baigais kaifs.