Piezīme - rakstīts draņķīgā valodā, angliski tas būtu vienkāršāk.
Dr.lv NL domubiedru grupā publicēta ziņa, ka poļu pārtikas veikalu ķēde plāno uzsākt LV preču pārdošanu, un visi klātesošie tiek laipni aicināti ziņot, ko gribētu no LV labumiem iegādāties.
Latvieši svešumā tad nu ņem un saraksta visu, pēc kā sirds ilgojas - rupjmaize, zefīri, šprotes, brētliņas tomātu mērcē, biezpiens, Kārums, balzāms, upeņu sula, kūpinātas vistiņas un desas, Laimas šokolāde, Rīgas šampanietis, Krievijas siers, Provansas majonēze, sinepes, mārrutki, pildītie riekstiņi, pelmeņi, sidrs untātālāk.
Bet es te savā dzimtenes garšu vienaldzībā sēžu un nevaru saprast, vai tiešām brētliņas ir tāds nesasniedzams labums, pēc kā latvietim būtu jāalkst? Laimas šokolāde [pardon my french] sūkā, tāpat arī Rīgas šampanietis. Latviešu sidram ir tikai sidra nosaukums. Majonēze, sinepes, kondensētais piens un mārrutki ne ar ko neatšķiras no vietējiem izstrādājumiem.
Nez, cik bieži šeit nosauktos produktus patērē vidējais Latvijas latvietis? Nez, manā lokā neviens zefīrus vai šprotes ikdienā neēd. Protams, rupjmaize un biezpiens ir neatņemamas LV ēdienkartes sastāvdaļas, bet man nez kādēļ gribas domāt, ka nozīme ir nevis tam, ko latvietis Latvijā ir paradis latviski ēst, bet gan tam, ka ārpus ierastās vides dzīvojot, nozīmīga kļūst latviskuma 'atribūtu' definēšana kā tāda.
Bet ko nu sīkumiem piesieties. Kā secinātu sociālantropologi, 1) lietām vērtību piešķir fakts, ka mums tās ir pazīstamas un pierastas, 2) nacionālajai identitātei vajadzīgs praktisks ietvars, lai tā kļūtu reāla. Salīdzinot ikdienu šeit un tur, ikdienišķie sīkumi tiek nemitīgi pretnostatīti, lai izsijātu pazīstamo un atšķirīgo. Tāpēc doma par Provansas majonēzi silda vairāk nekā iespēja iegādāties NL ražoto tieši tikpat ķīmisko versiju. Laimas asorti saistās ar bērnību un svētkiem nevis tāpēc, ka būtu patiešām izcilas kvalitātes, bet gan tādēļ, ka gadiem ilgi bijuši atrodami LV veikalu plauktos un kļuvuši par tradīciju.
Tradīcijas jākopj, vai ne?
Dr.lv NL domubiedru grupā publicēta ziņa, ka poļu pārtikas veikalu ķēde plāno uzsākt LV preču pārdošanu, un visi klātesošie tiek laipni aicināti ziņot, ko gribētu no LV labumiem iegādāties.
Latvieši svešumā tad nu ņem un saraksta visu, pēc kā sirds ilgojas - rupjmaize, zefīri, šprotes, brētliņas tomātu mērcē, biezpiens, Kārums, balzāms, upeņu sula, kūpinātas vistiņas un desas, Laimas šokolāde, Rīgas šampanietis, Krievijas siers, Provansas majonēze, sinepes, mārrutki, pildītie riekstiņi, pelmeņi, sidrs untātālāk.
Bet es te savā dzimtenes garšu vienaldzībā sēžu un nevaru saprast, vai tiešām brētliņas ir tāds nesasniedzams labums, pēc kā latvietim būtu jāalkst? Laimas šokolāde [pardon my french] sūkā, tāpat arī Rīgas šampanietis. Latviešu sidram ir tikai sidra nosaukums. Majonēze, sinepes, kondensētais piens un mārrutki ne ar ko neatšķiras no vietējiem izstrādājumiem.
Nez, cik bieži šeit nosauktos produktus patērē vidējais Latvijas latvietis? Nez, manā lokā neviens zefīrus vai šprotes ikdienā neēd. Protams, rupjmaize un biezpiens ir neatņemamas LV ēdienkartes sastāvdaļas, bet man nez kādēļ gribas domāt, ka nozīme ir nevis tam, ko latvietis Latvijā ir paradis latviski ēst, bet gan tam, ka ārpus ierastās vides dzīvojot, nozīmīga kļūst latviskuma 'atribūtu' definēšana kā tāda.
Bet ko nu sīkumiem piesieties. Kā secinātu sociālantropologi, 1) lietām vērtību piešķir fakts, ka mums tās ir pazīstamas un pierastas, 2) nacionālajai identitātei vajadzīgs praktisks ietvars, lai tā kļūtu reāla. Salīdzinot ikdienu šeit un tur, ikdienišķie sīkumi tiek nemitīgi pretnostatīti, lai izsijātu pazīstamo un atšķirīgo. Tāpēc doma par Provansas majonēzi silda vairāk nekā iespēja iegādāties NL ražoto tieši tikpat ķīmisko versiju. Laimas asorti saistās ar bērnību un svētkiem nevis tāpēc, ka būtu patiešām izcilas kvalitātes, bet gan tādēļ, ka gadiem ilgi bijuši atrodami LV veikalu plauktos un kļuvuši par tradīciju.
Tradīcijas jākopj, vai ne?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}