Es tā aizdomājos pēc visas tās garās diskusijas, zem src posta par vegānismu, ka man par vegāniem, kā tādiem ir diezgan negatīvas asociācijas. Ne jau par to ideju, kā tādu, bet tieši par cilvēku tipu, kas to piekopj. Jo, ja ar to pašu raw food, kas tagad ir ļoti aktuāli, pēdējā laikā, nodarbojas visādu vecumu un dzīvesgājumu un amatu cilvēki, savas veselības pēc, tad vegānisms ir vairāk tāda lieta, kas pārsvarā man asociējas (kā to lai pasaka) - ar marihuānu smēķējošiem puķu bērniem, abstraktajiem māksliniekiem, kas dzīvo citā pasaulē.
Pirms mani ņemt un apsūdzēt jebkamā, teikšu, ka man ir bijis pietiekoši daudz draugu un paziņu no alternatīvā dzīvesveida vides, arī vegāni - esmu ēdis vegānu ēdienus, gājis ar draugiem dampsterdaivingot, savi dzīves gadi ir pavadīti regulāri apmeklējot Depo un citus tādus iestādījumus un ir arī atklausīts pietiekami diskusiju par vegānismu un katra personiskajiem iemesliem, lai tam pievērstos, ir skatīti Peta video (par šo slimo krāpnieku kantori es pat runāt negribu - kur ir aitas [low level Peta aktīvisti] tur ir arī cirpēji [Peta vadība]).
Līdz ar to pieredze ir un par neobjektīvu mani pavisam vis' nevar nosaukt.
Laikam tas ko es vēlējos pateikt ir tas, ka vegānisms nāk roku rokā ar visu to puķu bērnu/mākslinieku dzīvesveidu un šajā šauri specifiskajā grupā neesošajiem cilvēkiem grūti būtu pārdot šo ideju, tā teikt. Te nav tikai vegānisms, bet komplekā ar to vesels, nospiedošajam pārsvaram nepieņemams (lai arī ideālistisks) dzīvesveids.
Tāpēc es ticu, ka raw food ir nākotne, kā veselīgam, alternatīvam ēšanas veidam, kuru nenovelk pie zemes asociācija ar specifisku cilvēku grupu, vai dzīvesveidu. Vegānisms tevi paņem pie dziesmas, saslēdz rokudzelžos ar vainas apziņu un pieprasa, lai tu izmaini visu savu dzīvesveidu, ne tikai ēdienkarti. Raw food'isms savukārt apelē pie izglītota cilvēka vēlmes būt veselīgam un enerģiskam ilglaicīgi un pie atgriešanās tuvāk dabas receptēm.
Anyway, man personīgi gribētos kļūt par raw foodistu, bet vegānisms, kā ideja man uzdzen vieglu šķebīgumu, lai arī idejas tajā lietā ir cēlas. Vismaz teorijā.
Pirms mani ņemt un apsūdzēt jebkamā, teikšu, ka man ir bijis pietiekoši daudz draugu un paziņu no alternatīvā dzīvesveida vides, arī vegāni - esmu ēdis vegānu ēdienus, gājis ar draugiem dampsterdaivingot, savi dzīves gadi ir pavadīti regulāri apmeklējot Depo un citus tādus iestādījumus un ir arī atklausīts pietiekami diskusiju par vegānismu un katra personiskajiem iemesliem, lai tam pievērstos, ir skatīti Peta video (par šo slimo krāpnieku kantori es pat runāt negribu - kur ir aitas [low level Peta aktīvisti] tur ir arī cirpēji [Peta vadība]).
Līdz ar to pieredze ir un par neobjektīvu mani pavisam vis' nevar nosaukt.
Laikam tas ko es vēlējos pateikt ir tas, ka vegānisms nāk roku rokā ar visu to puķu bērnu/mākslinieku dzīvesveidu un šajā šauri specifiskajā grupā neesošajiem cilvēkiem grūti būtu pārdot šo ideju, tā teikt. Te nav tikai vegānisms, bet komplekā ar to vesels, nospiedošajam pārsvaram nepieņemams (lai arī ideālistisks) dzīvesveids.
Tāpēc es ticu, ka raw food ir nākotne, kā veselīgam, alternatīvam ēšanas veidam, kuru nenovelk pie zemes asociācija ar specifisku cilvēku grupu, vai dzīvesveidu. Vegānisms tevi paņem pie dziesmas, saslēdz rokudzelžos ar vainas apziņu un pieprasa, lai tu izmaini visu savu dzīvesveidu, ne tikai ēdienkarti. Raw food'isms savukārt apelē pie izglītota cilvēka vēlmes būt veselīgam un enerģiskam ilglaicīgi un pie atgriešanās tuvāk dabas receptēm.
Anyway, man personīgi gribētos kļūt par raw foodistu, bet vegānisms, kā ideja man uzdzen vieglu šķebīgumu, lai arī idejas tajā lietā ir cēlas. Vismaz teorijā.
13 comments | Leave a comment