20 March 2013 @ 11:36 pm
 
neviens, šī ir atbilde Tev. Izdomāju, ka uzrakstīšu, kā postu. Īstenībā dzīve ir ilūzija it visur. Mēs dzīvojam pasaulē, kur valda tikai nauda un bailes. Mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēki (pat tie, kam iet ok) atnāk mājās un skatās filmas un spēlē datorspēles, lai aizmirstu, cik draņķīgas un vienmuļas ir viņu īstās dzīves. Mēs dzīvojam pasaulē, kur ir vairāk izsalkušu cilvēku, nekā paēdušu. Pasaulē, kur valda nauda, aizspriedumi, reliģijas un bailes. Pasaulē, kur bankas, kā HSBC var gadiem ilgi atmazgāt Irānas, Ziemeļkorejas, teroristu grupējumu un pasaules lielāko narko-grupējumu naudu un kurām ASV attiecīgās iestādes jau gadiem ilgi lūdz tā nedarīt, kas tiek absolūti ignorēts, jo HSBC ir viena no lielākajām pasaules bankām un ASV ir bailes, ka ja viņi šo kāršu namiņu pārāk sašūpos, tas sabruks, nodarot daudz lielāku ļaunumu, kā triljoniem dolāru atmazgāšana, kuri pieder noziedziniekiem, teroristiem un slimu diktatoru valstīm.

Tā pati HSBC sadarbojoties ar citām lielajām bankām mākslīgi un nelegāli arī stumda pasaules valūtu, biržu fondu, nekustamo īpašumu kredītu u.c. vērtības, kā nu kuru brīdi tas tām izdevīgi, lai mahinācijās pelnītu miljardus.

Līdz ar to mēs dzīvojam pasaulē, kurā mēs esam uz abu roku pirkstiem skaitāmu banku vergi, mēs patērējam milzīgu daudzumu trulu izklaižu, esam nelaimīgi, vientuļi, dabu lielā ātrumā iznīdējoši, īstu cilvēcību sen aizmirsuši, ceturtdaļa no mums mirst badu un dzīvo ar dzīvniekiem pielīdzināmu intelektu. Ja mēs esam laimīgi tad tas ir tikai tāpēc, ka mēs izliekamies, vai nezinām, kā pasaule strādā. Tāpēc jā - mēs visi dzīvojam ilūzijā... neatkarīgi no valsts, kurā tu atrodies.
 
 
( Post a new comment )
[info]mrsinstinct on March 21st, 2013 - 09:19 pm
"Ja mēs esam laimīgi tad tas ir tikai tāpēc, ka mēs izliekamies, vai nezinām, kā pasaule strādā"... šie Tavi vārdi lika atcerēties kādu frāzi, ko pavisam nesen man teica viens no nedaudzajiem draugiem - "optimisms: tas ir informācijas trūkums".
Zini? Teikšu tā... kādus gadus desmit atpakaļ, kad, tikko vidusskolu beigusi, ierados Rīgā, pēc būtības biju tāds īsts, naivs dabas bērns ar ļoti cēliem mērķiem - palīdzēt vājākiem, padarīt pasauli labāku un laimīgāku, cīnīties ar netaisnību u.tml. jaunības maksimālisma izlolotiem sapņiem. Bet, gadiem ejot un bružājoties pa lielo pilsētu, sapratu, ka man īsti nav resursu/iespēju, lai kaut ko globāli mainītu saknē. Un es mainīju attieksmi, jo tā vieglāk... Jā, man vēl joprojām sažņaudzas sirds aiz skumjām un bezspēcības sajūtas, kad redzu sirmu, bet kārtīgu māmiņu ubagojam, jo viņai nav pietiekami daudz naudas, par ko sev nodrošināt iztiku... Jā, man gribas, kaut man būtu tik daudz naudas, lai varētu uztaisīt kārtīgu patversmi-mājas visiem tiem nelaimīgajiem suņu/kaķu bērniem, kas nonākuši uz ielas dzīves vai, precīzāk, cilvēku nežēlības vai vieglprātības dēļ. Jā, man gribas paņemt un apskaut un pasargāt visus tos nelaimīgos bērnus, kas dzīvo bērnu namos un ar cerību pilnu skatienu raugās ik uz cilvēku, kas tur iegriežas, meklējot bērnu. Bet tad es saprotu, ka globālā līmenī mainīt neko nevaru un, ielikusi kādu naudiņu pastieptajā rokā vai noziedojusi internetā, cenšos par to vairs nedomāt.. Jo vieglāk ir dzīvot ar domu, ka "pa lielam" viss tak' ir OK...
Un tā arī viss turpināsies tālāk - uz ielām cilvēki turpinās ubagot, bērni bērnu namos gaidīs savus vecākus, dzīvnieki turpinās nonākt uz ielas, jo saimnieki vairs nespēs/negribēs tos uzturēt un Āfrikā aiz bada turpinās mirt cilvēki... Jo mums pārējiem, katram individuāli, vieglāk būs par to vienkārši nedomāt un neredzēt... Skarbi, bet fakts, jo izdzīvo stiprākie vai egoistiskākie...
(Reply) (Link)