"Ja mēs esam laimīgi tad tas ir tikai tāpēc, ka mēs izliekamies, vai nezinām, kā pasaule strādā"... šie Tavi vārdi lika atcerēties kādu frāzi, ko pavisam nesen man teica viens no nedaudzajiem draugiem - "optimisms: tas ir informācijas trūkums".
Zini? Teikšu tā... kādus gadus desmit atpakaļ, kad, tikko vidusskolu beigusi, ierados Rīgā, pēc būtības biju tāds īsts, naivs dabas bērns ar ļoti cēliem mērķiem - palīdzēt vājākiem, padarīt pasauli labāku un laimīgāku, cīnīties ar netaisnību u.tml. jaunības maksimālisma izlolotiem sapņiem. Bet, gadiem ejot un bružājoties pa lielo pilsētu, sapratu, ka man īsti nav resursu/iespēju, lai kaut ko globāli mainītu saknē. Un es mainīju attieksmi, jo tā vieglāk... Jā, man vēl joprojām sažņaudzas sirds aiz skumjām un bezspēcības sajūtas, kad redzu sirmu, bet kārtīgu māmiņu ubagojam, jo viņai nav pietiekami daudz naudas, par ko sev nodrošināt iztiku... Jā, man gribas, kaut man būtu tik daudz naudas, lai varētu uztaisīt kārtīgu patversmi-mājas visiem tiem nelaimīgajiem suņu/kaķu bērniem, kas nonākuši uz ielas dzīves vai, precīzāk, cilvēku nežēlības vai vieglprātības dēļ. Jā, man gribas paņemt un apskaut un pasargāt visus tos nelaimīgos bērnus, kas dzīvo bērnu namos un ar cerību pilnu skatienu raugās ik uz cilvēku, kas tur iegriežas, meklējot bērnu. Bet tad es saprotu, ka globālā līmenī mainīt neko nevaru un, ielikusi kādu naudiņu pastieptajā rokā vai noziedojusi internetā, cenšos par to vairs nedomāt.. Jo vieglāk ir dzīvot ar domu, ka "pa lielam" viss tak' ir OK...
Un tā arī viss turpināsies tālāk - uz ielām cilvēki turpinās ubagot, bērni bērnu namos gaidīs savus vecākus, dzīvnieki turpinās nonākt uz ielas, jo saimnieki vairs nespēs/negribēs tos uzturēt un Āfrikā aiz bada turpinās mirt cilvēki... Jo mums pārējiem, katram individuāli, vieglāk būs par to vienkārši nedomāt un neredzēt... Skarbi, bet fakts, jo izdzīvo stiprākie vai egoistiskākie...