es te mazliet uztaisīju sev desktop background

esmu pārgurusi, bet vienalga gribas iziet ārā.
iešu barot pīles.

Kas man patīk rītos? tieši tā, pilnīigi nekas.

Radu - Why are you making it like this?
Me - Why? Because fuck you, that's why.

Kā lai pati sev iestāstu, ka:
*man ir vienalga;
*mani tas nesatrauc;
*neturu ļaunu prātu uz viņu;
*nejūtos nodota astoņdesmit trešajā pakāpē;
*man vairs nesāp;
????

sēžu skolā.
grupu dabrs.
grupā 5 cilvēki.
sēžam divas.
un tad man vēl parasa, kāpēc tu dod priekšroku indivudual assignments?

es beidzot jūtos iedvesmota. mana black book ir daļēji pilna ar visādām idejām priekš visiem, visiem maniem mīļajiem.
dārgie, jums ir pilnīga taisnība, es gatavojos ziemassvētkiem!

I seriously need some booty call...

pati vēlējos sev kaut kur pierakstīt - vai sāpes pāries?
tagad, kad pagājis neilgs laiciņš, es saprotu, ar laiku, mīļā, ar laiku...

...man liekas ka es vnk nogrūdīšu visas domas par viņu vienā klusā prāta nostūrītī, un neļaušu viņām atgriezties.

-skaties, ka viņš tur tajā stūrītī neielaiž pelējumu.

šodien te ir tāda migla, nu tāada migla. es sapratu to, ka, lai arī ar ķermeni esmu pārcēlusies citur, prātā joprojām esmu Latvijā. es gribu šobrīd atrasties Siguldā. es gribu staigāt pa kaut kādu meža taciņu mētelītī, dūrainīšos un siltos zābīšos, ar termosa krūzē iepildītu tēju. es gribu sajust to dzestrumu. man gribas ieelpot Latvijas gaisu. Latvija, tu man pietrūksti!
visu laiku centos aizbēgt no Tevis. it īpaši no Liepājas. es jutos kā sēne, iesūņojusi. bet tagad? Tu man liecies uz pasaules visdrošākā vieta. es gribu būt Tur.

un kad atkal gribas pasēdēt zem radiatora un izraudāt sāpi, es apzinos, ka man nav laika to darīt. man nav izvēles - turpināt vai padoties? man ir tikai lietas, kas jāizdara un jāsasniedz. un tas viss ir ieskauts laika vienībās. un tas mani dzen stresā. bet arī stresot man nav laika, jo laika ir vai nu par maz, vai nav vispār.
tāpēc es turpinu.
es nepadodos.

man ir tāds bardaks galvā. nenormāls. un es, sēžot uz balkoniņa, sapratu, kas par lietām notiekas. es jūtos pazudusi, un tas ir baisi. es it kā zinu, kur es šobrīd atrodos un kur es atradīšos tālākos 9-10 mēnešus, bet vienalga es jūtos pazudusi un es nesaprotu neko. man ir sajūta, ka es te nemaz neesmu. ir pagājis jau vairāk kā mēnesis, kopš te esmu, bet es jūtos tik nenormāli pārbijusies, ne īsti pat pieradusi pie visa.
un man ir arī sajūta, ka es esmu vientuļa, bet tad atceros, ka tā nav, bet tā sajūta man sēž iekšā un uzglūn.
man skola patika, it kā patīk arī tagad, bet es ļoti nopietni nevēlos rīt pamosties, jo es zinu, ka es aiziešu un man būs jāsatiek mana grupa. un es jutīšos briesmīgi. man riebjas cilvēki, kas nedara visu laikā, pat ja 100 reizes viss ir sarunāts.
un visam šim tekstam ir tik pilnīgi nekāda jēga, ka pašai sevis atkal žēl paliek.
man nopietni vajag atgūt motivāciju, man vajag atrast spēkus, lai ietu uz priekšu. un es tik daudz ko dzīvē gribu izdarīt, redzēt un sasniegt, ka šī brīža sajūtas man liek uz to visu paskatīties tik kritiski, ka liekas, ka tas nekad nenotiks.
es skatīšos Hariju Poteru.
čau.
ā, un man vakar bija dzimšanas diena.

nu ziniet, ja citiem pohuj, tad man tagad arī tā būs. mūždien es uztraucos par visiem un interesējos, kā viņiem iet, bet tagad, kad esmu prom un viņi pat neuzprasa man vienu reizi, kā man te iet, tad nu piedodiet, atvainojiet, sapūsties paši savos sūdos, jo the bitch is back!

es strādāju grupā ar international students. katram savi viedokļi un katrs tos argumentē kā māk. es? es ar savu raksturu un sava viedokļa aizstāvēšanu varu pati sevi izvest no nerviem, kur nu vēl citus. tomēr, šī laikam būs mana dzīves sadaļa, kurā es iemācīšos būt pat menedžeri. piedrāzt visu to, kas man jāizdara, likšu citiem justies svarīgiem un nevainīgi piespēlēšu to darbu viņiem, jo, well, karma's bitch...
parīt eksāmens, rīt darba intervija. man diez gan nopietni sākusies patstāvīgā dzīve. nu tad par to pašu - priekā!

Nebūs pagājis ne gads, kad atkal esmu atcerējusies par šo vietu. Kas tik ar mani nav noticis, bet tāpēc vien, lai neiedziļinātos sīkumos - long story short - no šī gada sākuma līdz augustam dzīvoju savu laimīgo dzīvi, ik pa laikam pārvēršoties par pukulāci un lādot visu pasauli, bet, kas gan notika augustā? aizlidoju. aizlidoju ne uz siltajām zemēm, ne arī uz štatiem. te pat uz Nīderlandi, mācīties. Esmu šeit jau tuvu kā mēnesi, un mana dzīve nav mani žēlojusi un apmetusi pāris kūleņus. piecas dienas pēc aizbraukšanas mana mīla man raksta, ka šitas ain't gonna work. nu ko, šķiramies. sekoja nedēļa puņķos un asarās. tad sākās skola. jā, te ir skola, nevis bērnudārzs. šeit divu nedēļu laikā esmu ieguvusi tādu apjomu informācijas, ka liekas, kur es biju ātrāk? ā jā, rozavajā burbulī.
šodien, kā arī vakar, besos. ja likās, ka viss, esmu tam pāri, man nav laika tam veltīt savus spēkus, tad nē, es kļūdījos. es tik ļoti tam neesmu pāri, ka skaļi bail teikt. un, lai arī cik cilvēku man atvērtu acis un teiktu, ka nu viņš jau nu tiešām nav tā vērts, tad tur tā sarkanā lieta, kas pietur ķermeni pie dzīvības saka kaut ko citu, un zinot, cik muļķas ir sievietes, kad viņas skar attiecības, tad loģiski, es izvēlos klausīties tajā, kas pukst par visiem skaļāk. man gribas skaļi kliegt, man gribas izkliegt manu sāpi. es gribu paskatīties acīs un pateikt, cik ļoti man sāp, cik ļoti tas nebija man vajadzīgs un ka atbalstu es vēlējos par visu vairāk, bet nē. tad es pati sevi apturu. iet atkal zemoties? rādīt, cik redz es atkal esmu vāja? nē, vairs nē. es labāk sakožu zobus un smaidu, it kā viss būtu kārtībā, un kad neviens neredz, iespiežu seju spilvenā un izlieku visu uz āru. vienubrīdi likās, ka vajadzētu uzrakstīt vēstuli, nu tādu, ko nekad neiedotu izlasīt. vienkārši uzlikt to visu uz papīra. bet tad man liekas, ka vienkārši jāpārstāj par to visu domāt. bet arī tas nav viegli. bet ko zin, varbūt ar laiku?
bet tagad ir kārtējā sestdiena, kas jāpavada mācoties. dažreiz gribas pasēdēt stūrītī un mazliet nomirt. bet, protams, arī tam man nav laika.
paldies par uzmanību un uzredzēšanos !

ohhmy, šodien tāds nogurums, ka varētu tagad vienkārši atlūzt. kā nekā, es tak šodien esmu izdarījusi pilnīgi neko un tas taču arī prasa daudz spēka. vēlāk man ir treniņš, es nezinu, sajūta, ka neko nevarēšu izdarīt, bet es zinu, ka pēc tam būs riktīgi zbis, tāpēc jāsaņemas. see ya

man pietrūkst draugu un ballītes ar viņiem. besii

pēdējās naktis man ir caurs miegs, možos augšā +man ir grūtības aizmigt. [varbūt arī tpc ir pus2 naktī un es vēl neguļu]
Lost ir kļuvis par seriālu, kurā esmu iemīlējusies.
Un vēl, man ir jāsāk trenēties IELTSam. grafiku aprakstīšana ir ļaunākais, kas ar mani dzīvē ir noticis.
un vsp, sāk likties, ka esmu mazliet jukusi.

es vienkārši nespēju atteikties no saldumiem. impossible!