huiņa
ēs Tev pat neiesaku šo murgu, kas sekos, lasīt un tērēt pie tā savu laiku.
tas viss ir nonācis tajā vietā, kur es gribu vienkārši aizlaisties prom, jo tā ir vieglāk. nav nekas jāpaskaidro vai jāstājas pretī tam, ko sauc par atbildību. kad Viņš bija kopā ar A., man viņu gribējās, nu ta ka challenge, ka jādabū, jo vairs nav pieejams, a tagad? tagad viņi ir izšķīrušies, un viņš grib mani, a ko es? es vairs nezinu, kas notiek manās sajūtās, kapēc es rīkojos tā, kā to daru. šodien mēs guļam, viņš skūpsta manu kaklu un ko es, saķērusi ar vienu roku galvu, blenžu griestos, domājot par to, vai man tas patīk vai nē, aizdomājoties pat par citiem notikumiem. viss, kas mani atgrieza atpakaļ realitātē bija tas, ka viņš vienkārši uz mani blenza un prasīja, kas man ir? forši, tik tiešām forši. izrādās manas abas draudzenītes jau bija par to runājušas, ka tiklīdz A. pazudīs, man varētu pārstāties šī gribēšana pēc viņa. un tagad es te sēžu un domāju, vai viņām ir taisnība. es esmu nostājusies pretī ceļam, kas ved tikai uz divām debes pusēm - viens liels pagrieziens pa viaduktu, lai nonāktu uz ceļa, pa kuru nācu vai arī viens garš ceļš uz to pusi, kur vēl neesmu ne reizi bijusi. iespējams, es vienkārši baidos.
