 |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) shelly | |
|
|
|
|
Oxxxymiron, protams, zašibis. Divas stundas džeks nodragāja viens pats, bez iesildītājiem un viesiem, ja neskaitos tos melnos tūkstošus, kas zālē, pa vidu, kamēr noplīsa bīts, paguva aptaujāt, no kurienes dārgā auditorija ieradusies, atsevišķi pateikties visiem ukraiņiem, kas atnākuši uz vietu, kur tik daudz krievu, un pajokot par to, ka neaicinās nevienu sēsties, jo tikko no Krievijas un tur šim vārdam nelāga konotācija, tāpēc "tagad tuvosimies visi Zemei". Parasti nefilmēju koncertus, un uzskatu to par mēreni nejēdzīgu nodarbi, pat ņemot vērā dzīves kopējo nejēdzību, bet šoreiz drusku no savas dārgās, zemei attālinātās vietas pafilmēju gan, un katru reizi, kad noskatos, sajūtos drusku laimīga.
Mūzika: Вечный жид
|
|
|
|
|
|
|
|
|
f | |
|
|
|
|
noskatījos black bird, kas esot inspired by true events, un kaut kā man šis saistās ar the mindhunter, un vēl es domāju, ka, no offence, nezināmie aktieri, kas atveido sērijveida slepkavu vispār nesaņem pietiekamu atzinību par savu veikumu. nu, varbūt saņem, bet vienīgais, kas man tagad nāk prātā, ir hīts ledžers, bet viņš jau tāds holivudas sweetheart bija, tā ka tas ir pavisam citādi. Tags: kino kino
|
|
|
|
|
|
|
|
|
f | |
|
|
|
|
baigi nepatīk, kad jāstāsta par to, kā man labi iet, un kāds manas labās īpašības, un ko tik visu nemāku. tad nākas teikt par sevi labus vārdus, slavēt savas prasmes un zināšanas, un pēc tam kā likts ir klāt darbiņš, kas liek apšaubīt visas savas spējas un prasmes, un baidīties, ka tūlīt visi atklās, ka es neko neprotu, un vispār - kā es esmu tikusi līdz šejienei. un kā tas ir - nekad nešaubīties par sevi? droši vien forši. mierinu sevi, ka tikai muļķi nekad nešaubās un visu zina. nu, un pusaudži. standartiņš, you know.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
tikko_pamodos | |
|
|
|
|
|
|
|
Kopš kura laika Rīga kļuvusi tik krieviska, domāju. Dzīvojot centrā, to var just sevišķi skaudri. Augšas un sānu kaimiņi nepārprotami ir turīgā gala slāvi, kuri uz šejieni atmukuši no savas iemīļotās dzimtenes. Neilgi pēc krievijas kara sākuma Ukrainā uz gājēju pārejas pie zaļās gaismas man gandrīz uzbrauca virsū balts jaunākās klases bmw ar krievijas numuru. Izviņite devuška, pa logu izliecies šoferis noteica, nevienā brīdī neapstādamies. Šodien atkārtojās līdzīgs scenārijs, bet nebija pat paviršu atvainošanās vārdu. No notriekšanas paglāba fakts, ka nebiju ielikusi austiņas un varēju laicīgi reaģēt. Principiem un morālei šajā pasaulē nav nozīmes, visu nosaka nauda, sakari un, kas pats svarīgākais, krietna deva bezkaunības. Kopš esmu pieņēmusi, ka labais nav norma, bet drīzāk negaidīts izņēmums, palicis krietni vieglāk dzīvot.
Mūzika: mazurka in c minor - mikhail glinka
|
|
|
|
|
|
|
|
|
tikko_pamodos | |
|
|
|
|
|
|
|
Tas notika lēnām, bet nenovēršami. Mans ideālisms un ticība labajam dila ar pārsteidzošu precizitāti, o santa simplicitas, cik ilgi tu vēl ticēsi labajam cilvēkos, pie sevis domāju. Cik bieži tev vēl nāksies uzklausīt, piedot, saprast un palīdzēt. Aizmirsti, nekas no tā nenāk atpakaļ, labais tavā dzīvē ir vien izdevīgumā maskēts egoisms. Cilvēki, kuriem savas dzīves laikā esmu uzticējusies, mani tik bieži ir izmantojuši savu interešu vārdā. Šīs neskaitāmās draudzības, mīlestības, pat ģimenes saites un priekšstati par mūsu sabiedrību, tajā visā bijis tik viegli sapinķerēties un acumirklī nesaprast, ka krietni labāk būtu bijis neuzklausīt, nepiedot, nesaprast un neatsaukties. Pasaule tādēļ vien nepārstātu griezties. Tanī rītā es saprastu, ka tā vairs nespēju turpināt. Uzrakstīju atlūgumu no darba, lauzu īres līgumu, pārtraucu tā brīža romantiskās attiecības un pieņēmu lēmumu izmest no savas dzīves visu lieko, visu, kas lika man justies nelaimīgai. Visu, ko uztvēru, kā savas labsirdības un naivuma radītās kļūdas. Draugus, kuri vērsās pie manis tikai viņu lietainajās dienās. Šī pasaule ir nežēlīga savā vienaldzībā un nepiepildītās ilgas rada vien nebeidzamas ciešanas. Es sev uzdevu vienus un tos pašus jautājumus, iestrēgusī plate atkal un atkal, bet no tā nebija nekāda labuma, pārāk daudz fona trokšņa ikdienā. Vēlme pēc tā, lai ir skaisti un labi visiem, ir slidens akmens, ideāli piemērots tam, lai paslīdētu un pārsistu sev pieri. Domāju par to, kā būt kailai, absolūtā brīvībā no ieņemamajiem amatiem, sociālajām lomām, no citu uzspiestajiem priekšstatiem un garlaicības par notiekošo. Izdzēsu visus kontaktus no telefona, likvidēju sociālo tīklu profilus un vienatnē devos divu nedēļu garā ceļojumā. Nekad vēl savā dzīvē tā neesmu baidījusies. Siltums un šķietamā stabilitāte īdēja prātā, ja nu tu kļūdies, ja nu tu paliec bez nekā, ar ko tu tagad būsi kopā, kas būs tava cilts, ko tu vispār darīsi, kas tu esi, kas, kassss, mazas, indīgas domiņas maisījās pa galvu un gaisā klejoja manu telefonu nesasniegušas ziņas no Latvijas, par kurām tobrīd vēl neko nenojautu, jo eksistē vēl uz šīs planētas cilvēku mazskartas vietas. Bija tik viegli elpot, pirmo reizi es fiziski sajutu, ka atkal esmu brīva un sev, pat ja tobrīd vēl ar sūrstošu neziņu par nākotni. Līdz šai dienai esmu pateicīga par savu intuīciju un apstākļu sakritību, kura pasargāja mani no attālinātās strādāšanas, Rīgas un vīrieša, kurš, baby fever skarts, vēlējās, lai radu viņam bērnus. Lobīju nost vienu virskārtu pēc otras, daba un atrašanās kustībā bija vienīgais glābiņš. Dažas dienas pēc manas atgriešanās sākās pilnais lokdauns.
Mūzika: paradise again - swedish house mafia
|
|
|
|
|
|
|
|
|
f | |
|
|
|
|
kad kaut ko remontē un kāds pasaka, ka šis stāvēs gadus desmit, vai arī kāda iekārta darbosies gadus piecpadsmit, tas agrāk likās tikpat tālu kā mūžība, tāpēc, ja šis kāds vēl piebilda, ka uzstādīšana sanāca ķēpīga vai arī sanāca kaut kas ne tik labi, kā bija gaidīts, tad tas cik ātri ienāca, tik ātri arī pa ausīm izgāja.
un tad paiet tie desmit vai piespadsmit gadi, un ir pienācis laiks nomainīt to lietu, un tu skaties un domā, nu, vot, kāds atmorozoks, pardon, domāja, ka šitā to likt bija baigi labā ideja? man te ir viens tualetes pods, kura eksistence maitā man dzīvi jau entos gadus, jo viņam gan poda vāka stiprinājumi sabojājās (un jauns maksā ap 100 eur, btw, un nav arī vairs internetā atrodams, so there's that), gan ūdens nolaišanas poga ne vienmēr fiksējās, un no tā tur jau neatmazgājamas līnijas ieēdušās. un to sasodīto podu nomainīt sarežģīti, jo viņam jāatbilst vairākiem parametriem (viens no kuriem, lai tas maksā mazāk par 200 eur; tas nav tik vienkārši; nespēju noticēt, ka es saku tādu summu, runājot par tualetes podu, hesus). bet it kā ar to nebūtu gana, vēl arī ūdens viņam ir pievienots tā, ka, lai to atslēgtu vai noslēgtu, tev vajag būt kā tam gumijas cilvēkam no fantastic four. turklāt, trīspadsmit gadu laikā tas ūdens padeves krāns nav aiztikts (no wonder, viņu fiziski var aizsniegt tikai noņemot podu vispār; piedodiet, bet es esmu diezgan lielā šokā par šādu meistarību), kas arī nekam nepalīdz.
kāpēc nevar vienkārši ņemt uz izdarīt kaut ko kārtīgi?
|
|
|
|
|
|
|
|
|
f | |
|
|
|
|
mans līgums ir noslēgts līdz septembrim. sākumā likās - nu i štrunts ar to, ka līdz septembrim, daudz kas var notikt līdz septembrim. tagad, savukārt, liekas (un ja liekas, var sasisties, jā), ka i kinda like it here, un ko gan es darīšu, septembrim iestājoties? sākumā bija saruna par to, ka ja viss labi, tad septembrī līgumu varētu pagarināt, bet tādu oficiālu apstiprinājumu es tam neesmu saņēmusi, drīzāk - gluži pretēju, tā nu esmu neizpratnē par to, kam ticēt, bet baigi pašai bakstīt arī negribās, jo, galu galā, līdz septembrim tomēr vēl daudz kas var notikt.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
