Below are the 4 most recent journal entries recorded in anthracite's LiveJournal:

Monday, October 27th, 2025
10:21 am	Degošo ogļu šahtas Vakardienu pavadīju ar asarām acīs. Ne jau tāpēc, ka ekrāns spilgts vai lampas spīd perifēriālajā redzeslokā, bet gan domas par pagātni plūdiem nāk atpakaļ. Es atceros gandrīz katru pāri darījumu, gandrīz kātru konfliktu, gandrīz kātru sāpīgo momentu. It kā tie visi būtu savā starpā saķēdēti un kad tiek parauts viens, visi pārējie tam nāk līdzi. Nesen Rīgā bija manas bērnības un arī šobrīd mana mīļākā grupa - The Offspring. Es ļoti gaidīju šo notikumu, tam bija jābūt kam fantastiskam un, jā, koncerts tāds arī bija - fantastisks. Beidzot es varu aiziet uz viņu koncertu un varēju dziedāt līdzi gandrīz visām dziesmām, tas bija lieliski.. un skumji. Mana bērnība bija tik slikta, ka šīs dziesmas bija mans glābiņš no dzīves skarbuma. Kad pirmo reizi dzirdēju viņus, man bija 10 vai 11 gadi, tā bija mīlestība no pirmās nots. Bet ap šo vecumu es jau klasē biju klauns un turpmākajos gados nekas nekļuva labāks, gluži pretēji. Tāpēc pirms koncerta sākuma ejot garām arēnas ieejas dhrvīm un redzot ložu ieejas telpā ai, stikla stāvam vienu no tiem cilvēkiem, kuri palīdzēja gremdēt manu pašapziņu, es ļoti sadusmojos. "Kā Tu uzdrīksties nākt uz Manas mīļākās grupas koncertu, ar kādām tiesībām? Tas bija pasākums man un man līdzīgiem bēdu brāļiem un māsām. Kas Tu tāds esi lai man to atņemtu, vai Tu vispār zini ko man esi nodarījis?" Viņš tik stāvēja, lūkodamies ārā, mani, protams, nemaz napamanot kamēr gāju garām. Tik smalki, tik skaisti sapīti mezgliņi, kā adīta mežģīne, kuras viens dieziņš samezglojas ar citu un izplūst desmitos, simtos un tūkstošos citu mezgliņu, lai radītu manas apziņas plīvuru. Ja Jūs zinātu cik ļoti es ienīstu šo pasauli un visus notikumus mas satricina manējo. Es gribu lai manas gruzdošās domu šahtas beidzot izdziest. (2 Comments |Comment on this)
Sunday, October 26th, 2025
1:38 am	Bērnības traumas vai pamācība kā palikt vienam Sveiks Cibiņ, sen neesi satikts. Cibiņ, vai zini, ka esmu satraumēts bērniņš? Laiks izstāstīt manu bēdu. Vai lasīsi tālāk? Nu aiziet. It kā bija normāla ģimene. Tēvs, māte, vienīgi dzīvojām ar vecmāti no mātes puses. Vecāki šad tad plūcās, bet kam gan bērnībā māte traukus nav metusi pret zemi? Vecmāte ikdienā gāja plūkties ar māti, līdz viņu laipni palūdza izvākt savu bezjēdzīgo pakaļu no mātei piederošā dzīvokļa, ko vecmāte arī izdarīja, pirms tam mīļi mūs visus nolādod. Pēc dažiem gadiem izrādījās, ka tētis nemīlēja mammu un aizgāja no ģimenes atstājot mani kļūt par atlikušās ģimenes galvu, aiziedams sakot, ka lai tieku prom no šīs sievietes un pēc iespējas ātrāk. Tolaik man bija 13. Ko viņš ar to domāja? Mums diviem naudas bija maz un ikdienā tika drillēts, ka jābūt taupīgam un apzinīgam un, ka man vajadzētu strādāt, kad pabeigšu pamatskolu. Māte strādāja pamatdarbā un vēl nodarbojās ar tulkošanas darbiem, un vēl uzņēmās sākt grāmatvedības haltūru, lai mēs varētu izdzīvot. Naudas bija tiešām maz. Tai laikā es pārņēmu lielu daļu sadzīves darbu, rūpējos par vakariņām, mazliet arī tīrību, kļuvu par līdznācēju uz veikalu un tirgu, principā aizvietoju tēva pienākumus. Kad pabeidzu pamatskolu - devos strādāt. Es, protams nesaku ka - ak es - nabadziņš, aizgāju strādāt pusaudža gados, ak Mī un Žē. Liela daļa citu bērnu strādā kopš dzimšanas kā Ķīnā. Bet ne tur tā lieta, redzat, bērnībā, skolā man bija iesauka kura asociējas ar lielo O, ar Valhallas sasniegšanu, ar kulmināciju, tikai tas vārds nebija tik patīkams kā jebkurš no minētajiem variantiem un neviens man nepastāstīja ko man darīt, man nebija pie kā vērsties. Man nebija īstu draugu, mana pamatskolas dzīve bija elle un ģimenes pajukšana to absolūti nekādi neuzlaboja. Vecāki nekad nespēja man palīdzēt, uzklausīt, līdz ar to es jutos diezgan vientuļš. Sevišķi, kad, ja tomēr, kaut kas manis teiktais tika saklausīts, tas tika izstāstīts tālāk cilvēkiem kam tas nebija jāzina, kuri pēctam man to pieminēja. Man nebija uzticības cilvēkiem, man nepatika nevienam vairs atklāties un es nevienu sev klāt arī nelaidu. Tāpēc iestājoties darbā, es tur biju viens pats, kurš darīja to ko citi prasīja. Man nebija nekāda prieka, nekāda gandarījuma par padarīto, es biju vienkāršs drons kas pildīja pienākumu. Kolēģi mani neinteresēja un es jutu kā viņi par mani smejas. Vienīgā labā lieta, kas no šī darba iznāca, bija tas ka varēju nopirkt sev datoru. Runājot par datoru, es uz tā spēlēju nu jau vecu MMORPG - Ragnarok Online. Tur norisinājās mana īstā dzīve, bet tas kas notika realitātē bija, kā saka - means to an end. Kaut kur starpā arī tēvs izcēlās un pateica ka viņa laulība ar manu māti bijusi viņa dzīves lielākā kļūda. Paldies tēti, ļoti novērtēju. Gadi gāja, pabeidzu vakarskolu, starp citu man tur draugu arī nebija. Tur bija vecāki cilvēki kuriem maz interesēja kautkāds edgy pusaudzis, līdz ar to pusaudža uzdzīves, ballītes un meiteņu medīšana man pilnībā izpalika. Bija viena meitene kas man dikti patikās, bet tas šoreiz nav būtiski, es par viņu tikai vairākus gadus simpoju, kas noveda manu pašvērtējumu līdz pagraba līmenim. Manas dienas gaita bija sekojoša - 7:00 pamostos, dodos uz darbu kurš sākās 9:00, tālāk strādāju līdz 13-14:00 un dodos uz vakarskolu, kur pirmais priekšmets sākās 15:00. Mācos līdz 21:00 un braucu mājās pildīt mājasdarbus, gatavot sev vakariņas un mēģināt atpūsties, pa starpu mātes uzbāzībai, kad viņa vakaros grib parunāt par darbu un kā viņai gāja līdz kādiem 24:00. Ap šo laiku esmu visu izdarījis un kādu stundu vai divas var paspēlēt RO un tad jādodās gulēt un rīt jau jāatkārto vakardiena un tā 4 gadus, jo 12 klasi ar pirmo piegājienu nepabiedzu, biju sācis bastot. No tā var saprast, ka nekam citam man laika īsti nebija, jo sestdienā un svētdienā jābrauc uz veikaliem un lielveikaliem, jābrauc izbraucienos kuros nevēlējos piedalīties utt. Pēc vidusskolas beigšanas devos stāties universitātē, bet par cik jāstrādā arī bija, sevišķi, lai par to vispār varētu samaksāt, tad gāju neklātienē, tas ir vienreiz nedēļā - sestdienā. Tur iepazinos ar vienu kursabiedru ar kuru laika gaitā, it kā, sadraudzējos un kaut ko jau varējām parunāt. Ap šo laiku, iespējams biju mazliet atmaidzis pret citiem cilvēkiem. Tomēr viena lieta pasliktinājās - iepriekš, kamēr vēl mācījos vidusskolā, mātei bija draugs ar kuru tikās. Tajā problēma bija tikai tāda, ka viņš bija precējies un ar bērniem. Viņi izšķirās un tad māte nolēma vairs nekad netikties ar citiem vīriešiem. Man bija 22 gadi un es joprojām dzīvoju ar māti un visu to redzēju kā tas sākās un beidzās, kā arī piedzīvoju to kas ar mani notika. Nu tad beidzot esam nonākuši tur Cibiņ. Es kļuvu par mātes surogātvīru. Ideāls vīeritis kuram seksu nevajag, kurš vienmēr klausa un arī uzklausa, kad vajag pastāstīt par visneinteresantāko tēmu kāda jebkad nākusi no mūsu mutes - darbs. Mēs pavadījām ikdienu kopā, sevišķi vakarus, kad pie vakariņām jāskatas filmas vai seriāli. Vienā brīdī redzēju savu analogu Robertu no "Viņas melo labāk". Vienmēr braucām kopā uz veikalu, vienmēr kopā tīrījām māju un tādas lietas. Biju arī mātes modes kritiķis, kurš teica kas viņai izskatās labāk un kas ne, kad pielaikoja drēbes. Biju mātes kucēns kurš darīja visu ko viņa prasīja, lai tikai man nebūtu jāklausās kā viņa raud un draud man ar pašnāvību ja es kaut ko sāku viņai pretoties. Ak, kā viņa mācēja uzspiest uz vainas apziņu, kad es pateicu kaut ko viņasprāt nejauku, bet manuprāt - patiesu. Mana bērnība bija elle, mani pusaudžu gadi tādi paši un arī jau pilngadība bija noskalojama podā. Kādā brīdī man izdevās sazīmēt sev draudzeni, bet māte viņu absolūti ienīda. Viņa panāca to, ka es izšķiros no tās meitenes. Es negribētu teikt, ka es šo jauno sievieti mīlēju, bet man tā arī nekad nesanāca no viņas pareizi atvadīties. Vēlākos gadus māte pat līda klāt skatīties, kad es kaut ko meklēju iepazīšanās portālos un komentēja kas šitai nav labi, kas tai nav labi utt. Tas bija slimi. Man nevarēja būt privātās dzīves, ar māti bildē tas nebūtu iespējams. Man ļoti sāpēja, ka visu mūžu esmu bijis viens un, ja atskaita tos nabaga 3 mēnešus ko tikos ar to meiteni, esmu bijis nepiepildīts, tukšs un es nezināju, kas ir mīlestība. Atceros mātes vārdus, kad atnācu mājās nākamajā rītā pēc nakts ar to meiteni - māte raudādama pienāca man klāt, apķerot mani teica "bet Tu esi mans!.." "Bet Antracīt," Cibiņš man teiks - "Tas izklausās pēc murga. Tu biji strādājošs cilvēks, kāpēc vienkārši negāji dzīvot atsevišķi?" Uz to Cibiņ, ir atbilde un es Tev pilnībā piekrītu, bet es tolaik neapzinājos, ka pa tiem līdzšinējiem gadiem tiku izveidots, izšūts un modelēts tieši tāds kāds mātei bija vajadzīgs vīrs. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka es viens pat nezdzīvošu, jo man tas ikdienā tika rādīts un atgādināts. Ka man nepietiks naudas sev īrēt dzīvokli vai istabu un ka man būs jājūtās vainīgam, ja ar māti kaut kas atgadīsies, ja viņa paliks bez darba. Viņas šaubas un bailes, vai tā bija manipulācija, kļuva par manām bailēm un šaubām. Tāpēc Cibiņ, es nevarēju pateikt nē un pat pastāvēt par sevi un manām vajadzībām. Man trūka mugurkaula, sevišķi jo neviens cits man nekad nepalīdzēja aizstāvēt manas vēlmes un intereses nedz pamatskolā, nedz darbā, nedz arī mājās, no kā es to būtu varējis iemācīties, ja viss ko es zināju ir tas, ka esmu nasta un vainīgs pie visa. Es vienmēr esmu bijis klauns kuru piesmiet un ja mana jaunība nav izdevies joks, tad es pat nezinu kur ko labāku meklēt. Šodien ir pagājuši jau vēl 14 gadi kopš tā vecuma ko pēdējo minēju. Tas viss vilkās vēl 9 gadus līdz satiku savu partneri. Šodien es gribētu teikt, ka dzīvoju citu dzīvi, man ir draudzene kas mani ļoti mīl un kuru ļoti mīlu arī es, bet mums ir problēma. Mana pagātne mani nelaiž vaļā un man joprojām trūkst spēka, drošības, pārliecības par sevi, lai to dzīvi pamestu un ieietu jaunā, precēta vīrieša lomā. Mana elle man seko, kaut arī pirms 6 gadiem gadiem atradu spēku izveidot sev masku, zem kuras paslēpt visas savas problēmas un vainas. Tiesa, tā nebija necaurlaidīga un pagātne ik pa laikam izlīda parādīt savus neglītos taustekņus, jo kam gan citam es to vēl varu rādīt, ja cilvēkam kam visvairāk uzticos. Šodien man maska ir nokritusi un es nezinu vai to varu salabot. Esmu nodarījis pāri manam mīļākajam cilvēciņam, maldinot viņu, ka - jā, mēs precēsimies, jā mums būs bērniņš - bet ar katru reizi, kad cilājam šīs tēmas man atgriežas pagātne parādīt kādā sūdā esmu audzis un es sāku apšaubīt vai es vispār varēšu dot to ko viņa un mūsu atvase būtu pelnījusi. Esmu sācis iet pie terapeita un visas šīs kā arī citas tēmas no savas pagātnes ko šeit tagad neminēju vēlos viņam izstāstīt. Es ceru uz to labāko. Pusaudža un arī savos 20+ gados es bieži domāju par nāvi, pašnāvību neesmu nekad bijis gatavs to sev nodarīt. Es baidos no sāpēm un sekām ar ko būs jāsadzīvo, ja man neizdosies. Bet es ļoti izskatīju šo prospektu. Šodien esmu nonācis atpakaļ tajā laikā un reāli nodomāju, ka būtu viegli to izdarīt. Varbūt to izdarīšu. Tad jau redzēs. Droši vien, ka nē. Paldies, ka lasīji. (2 Comments |Comment on this)
Sunday, January 26th, 2025
12:19 am	Putekļu sviestmaize ar grīdas garšu Sveiks Cibiņ, Nezinu, vai lasi, vai nē, bet man ir kas sakāms. Zini tās situācijas, kad mazgājas veļa vai darbojas ieslēgta cepeškrāsns, bet kādam tai brīdī gribās ieslēgt tējkannu, lai pagatavotu sev garšīgu tējiņu un pabaudītu šo silto dziru pie sev iecienītas filmas vai seriāla, vai pat spēles? Bet vai zini, kas parasti notiek šādos gadījumos? Nesatraucies, tāpēc esmu te, lai padalītos ar savu pieredzi un pastāstītu. Parasti mājsaimniecībās nav kārtīgi pārdomāts elektrotīkls, sevišķi, ja māja tikusi būvēta vēl sieru savienības laikā. Tāpēc, bieži vien, ieslēdzot divas vai vairākas ļoti augsta energopatēriņa iekārtas, tavas mājas vai dzīvokļa elektrības drošinātāji cenšas sevi glābt no pārdegšanas un mēs kā iemītnieki, piedīvojam tā saucamo, nepatīkamo situāciju, kad izsitās korķi. Uznāk akmens laikmets. Ziema atnākusi. Pilnīgi normāla parādība, gadās visiem. Parasti atliek tikai pāris minūtes pagaidīt, kamēr atdziest drošinātāji un var slēgt atpakaļ iekšā. Ir tikai nianse, ne visām ierīcēm patīk pēkšņi strāvas pārrāvumi, viena sevišķi cimperlīga iekārta ir dators. Pareizāk sakot atsevišķas komponentes, piemēram tava iecienītākā datu glabātuve - SSD. Gadās arī sevišķi neuzticams barības bloks kurš labākajā gadījumā var nomirt pa kluso. Sliktākajā gadījumā, ieskaut savā nāves apskāvienā vēl kadu komponenti, piemēram sevišķi trauslo mātesplati vai pat dārgo videokarti. Ko parasti dara mājas iemītnieki, ja dzird ka virtuvē tiek ieslēgta tējkanna, zinot, ka cepeškrāsns ir ieslēgta un pilnā jaudā cepina gardas vakariņas? - Uzbļauj, lai fiksi slēdz to sūdu ārā kamēr viss nav aizgājis pa pieskari, protams! Viss jau būtu labi, ja tas nebūtu drausmīgākais apgrūtinājums ienākot virtuvē pamanīt cik tur silti un cik smaržīgs viss, kaut arī uz plīts virmas nekas nevārās un necepjās, kā arī pirms ieslēgt gaismu, kura ir pat ļoti pa ceļam, pamanīt kā caur cepeškrāsns lodziņu spīd gaisma, kas notiek tikai tad ja tā ir ieslēgta, kā gadījumā vairākkārt ir teikts neslēgt iekšā tējkannu. Bet mēs dzīvojam absolūtas ignorances laikmetā, kur ja mums acu priekšā neizlec sarkans brīdinājums avārijas sirēnu pavadīmumā, mēs pat nenodomājam ka ir kas vainas un darbojamies tālāk. Manuprāt esmu saprātīgs cilvēks, cik nu es satraumēts un dīvains kāds esmu vien var būt, bet ja vairākkārt šādi ir gadījies un katreiz ir ticis teikts neslēgt šīs iekārtas kopā vienlaicīgi, jo gan cepeškrāsni, gan veļasmašīnu ir iespējams nopauzēt uz 5 minūtēm, man šķiet ir tā kā laiks to jau sākt ievērot. Rezultāts tagad ir tāds, ka esmu padarīts par sātanu, nelabvēli, ļaundari un visu iespējamo ko vien sliktu vari iedomāties, jo pacēlu balsi, lai sīkais izslēdz tējkannu un nezsit korķus. Esmu slikts, jo novērsu iepriekš minēto situāciju, esmu izglābis nesglabāto vairāku stundu darbu no tā, ka tas neatgriezeniski tiek zaudēts un par to nevis paslavēts, bet nopelts. Sīkais izslēdz tējkannu, ar spēku izslēdz virtuves gaismu, aiz sevis aizcērt durvis un ieslēdzās pie sevis, kam seko ka viņš apsēžas pie sava datora, kurš visu šo laiku bijis ieslēgts, starp.citu un turpina spēlēt savu spēli. Partneris uz mani noraugās it kā es būtu pārkāpis kādu robežu un ka man tagad jājūtas vainīgam ka uzbļāvu lai izslēdz tējkannu un procesā esmu aizvainojis tulīt 18 gadīgu bērnu. Gribu tik piebilst, ka es tiešām tikai skaļā balsī teicu: "Slēdz ārā. Nopauzē cepeškrāsni un tad vāri ūdeni!" Esmu tāpat pēc darba piekusis, man arī nav pacietības risināt šādas pirmās pasaules problēmas. Šajā brīdī palieku dusmīgs, jo uz mani noraugās it kā es būtu staļins, jā ar mazo burtu un aizskrienu uz virtuvi, nopauzēju cepeškrāsni un uzlieku vārīties to sasodīto ūdeni. Kad tas uzvārījies, ieslēdzu atpakaļ cepeškrāsni un saucu puiku, ka ūdens uzvārījies, lai nāk taisa savu dzērienu. Šobrīd es gribu mieru, bet esmu uzvilkts, b3t pēc kāda brīža, saprotu, ka tas ūdens tur nevienam vairs nav vajadzīgs. Es nopūšos un man partneris uzliek austiņas un uzgriež mūziku skaļāk lai nav jāklausās mani. Nu man pavisam ir slikti, Dievs pasarg es turpmāk par to satraukšos. Paņemu telefonu un eju uz virtuvi pabeigt gatavot vakariņas. Pēc kādas pusstundas, esmu visu sataisījis, pasaucu puiku lai paņem ēdienu, nesu savu un partne4a šķīvi uz istabu lai varam šo incidentu nolikt aiz muguras. Sīkais izbrāžas no istabas, savāc šķīvi un pazūd, tas ūdens joprojām nav vajadzīgs. Esmu ienācis istabā, tieku ignorēts, jo austiņas uz ausīm, prasu vai ēdīs vakariņas. Pārprasu. Pārprasu trešo reizi, tagad jau man vēna uz kakla sāk spiesties ārā, paaugstinātā tonī ceturto reizi prasu - tagad austiņas tiek noņemtas un tam seko klusums. Nolieku abus šķīvjus, sāku ēst. Pēc laika partneris paņem savu šķīvi un aiznes, ieliek to ledusskapī un iet dušā. Tikmēr sīkais iznāk no istabas, neko nepasaka, vismaz savus traukus nomazgāja un aiziet tālāk sēdēt pie datora. Es tikmēr vēl ēdu un domāju - priekškam es to daru? Priekškam es gatavoju ēst, priekškam man rūpēties par mūsu labklājību? Turpmāko stundu pavadu tīrot dzīvokli, nosūcot putekļus, izmazgājot grīdas. It kā neesmu kalps un man nemaksā par darbu - ne paldies saņemu, nekā. Vismaz mūsu datori ir strādājošā kārtībā un 2/3 cilvēkiem ir paēduši un māja tīra. Laikam jau labi pastrādāju un u,situ sev uz pleca, bet tas ir neliels mierinājums jo viss atlikušais vakars un visa nākošā diena tiek pavadīta pilnīgā Covid laika cienīgā no-contact vidē. Kas būs rīt es vēl nezinu, bet paldies Cibiņ, ka lasīji. Patīkamākai notij, uznāca baigā nostaļģija un izspēlēju Diablo 3 kampaņu. Bija interesanti paspēlēt. Gāju tajā iekšā ar domu, ka ja nomiršu spēlē, tad no jauna vairs nesākšu, kā būs tā būs. Personāžu nosaucu LastOne. Kampaņu izgāju, dabūju labas mantas un tad uz T13 nomiru. Nu nekas, bija jautri. Gaidu kad būs pamatojums labot/uzla ot datoru un atlikt remontu uz vēl gadu. Current Mood: aggravated (4 Comments |Comment on this)
Tuesday, November 15th, 2022
1:09 pm	Esmu ļoti piekāpīgs un, manuprāt, saprotošs cilvēks. Bet kas reāli liek dzirksteļot, ir, kad tieku iespiests stūrī. Esmu pieradis uzklausīt dažāda veida sūdzības par visu ko un varbūt ieteikt ko varētu darīt citādāk, ja saprotu, ka drīkstu komentēt. Taču, kad uzklausīšanas brīdī tieku iespiests stūrī, jo sūdzības pamatā ir mana neizdarība par tēmu, kuru es pat neapzinos ka ir mana vaina, jo esmu izdarījis vai neizdarījis neapzināti - tad gribās vienkārši sadegt. Es redzu, pamanu un daru ļoti daudzko, lai citam nav tas nav jādara. Es cenšos būt labs samarietis un palīdzu kad varu, un cenšos nekļūt kādam citam par apgrūtinājumu vai nastu. Tagad rakstot šo, saprotu, ka apgrūtinu Tevi, Cibiņ. Šobrīd saprotu arī, ka man ir jāuzkāpj sev uz kakla, lai es, Dies' pasarg', neiztraucēju kādu, kad nevajag un parūpējos, lai tas kāds netiktu traucēts. Kas vēl man ir jāizmaina savā uzvedībā un jādara vairāk, lai man apkārtējie būtu laimīgi? Manuprāt esmu ļoti daudz pašupurējies, jo man ir žēl, ka kādam kaut kas nav un es gribu lai viņiem tas būtu, bet ja Šo saņemu pretī.. tad es uzkāpju sev uz kakla un samierinos, ka no šī brīža es vairs netraucēju nevienam un izdaru visu iespējamo, lai citiem nav jācieš. Esmu tikai ogle un degšu kad man piešķils liesmu. (1 Comment |Comment on this)