- 2.11.08 15:13
- Bet nākamajā rītā bija tā.
Uzmodušies no tās pašas jahtu virvju čīkstoņas aiz loga un secinājuši, ka lietus un vēji pa nakti norimuši un izklīduši, turpat lejā, viesnīcas bārā/restorānā, kur vienā laidā uz rīta kafiju ieradās vietējie zvejnieki, celtnieki un visādi citi darbinieki, izdzērām pa kafijai un noēdām pa maizītei, un devāmies izpētīt salu (Starp citu, viesnīcu sauca Crescenzo). Ā, pie bāra sienas līdzās spēļu automātam bija tāda datorizdruku kolekcija - uz A4 formāta lapām izdrukātas bildīšu kolāžas, kas šķita no itāļu draugiem.lv sakompilēti un tikai dažkārt ar fotošopu kaut kā uzlaboti (tipa, lai smieklīgāk) apsveikumi ne ta pilngadības, ne ta kādos citos svētkos (vienas kolāžas vidū bija fotogrāfija ar izkārtni, kurā bija lietots vārds "Riga").
Vispirms, protams, vēl rīta saules staros gribējās pa sabrukušo tiltu nokļūt uz mazās salas. Garām dārziņiem, kuros salātu, artišoku un loku dobes mijās ar augļu smagi noliektiem citronkokiem, un vairāk vai mazāk apdzīvotām mājiņām nonācām pie vārtiem - tie bija aizslēgti ar piekaramo atslēgu; ieeja esot tikai "autorizētām personām". No rāpšanās pāri vai mēģinājumiem vārtus kaut kā nebūt apiet mūs atturēja bariņš itāļu, kas turpat pieparkojuši savus kravas motorollerus un mašīnītes kaut ko gaidīja - šķiet, viņiem līdzi bija dārzkopības rīki, un laikam tāpēc viņi atgādināja kapu svētku viesus. Tā nu aizmirsām par pamesto salu un brūkošo tiltu, un devāmies tālāk gar salas ziemeļu malu.
Oi, es aizmirsu pastāstīt, kas vēl notika iepriekšējās dienas vakarā.
Pamodušies, jo tūliņ pēc vētraini lietainās ierašanās (skat. iepriekš), bija jāiedzer vīns, jāuzēd olīvas un jālien zem segas, posāmies uz vakariņām. Bija tādas ziņas, ka vislabākās zivju vietas meklēt Marina Coricella piekrastes ēstuvēs. Tā kā bija jau tumšs, iespējams, līņāja un mums vēl arvien nebija īstas skaidrības par salas patiesajiem mazajiem izmēriem, viesnīcniecei palūdzām pasaukt taksi. Paskaidrojām, ka gribam aizbraukt paēst. Viņa norūpējusies vaicāja, vai un cikos gribēsim arī braukt atpakaļ, vai nāksim kājām. Un vispār radās iespaids, ka viņa kaut kā ar domu spēku mēģina mūs no šī pasākuma atturēt. Bet mēs jau gara acīm skatījām vakariņas, tāpēc nelikāmies ne zinis. Taksists mūs izlaida kāpņu galā, un mēs laidāmies lejup uz krastmalu. Kā jau varbūt nebija grūti paredzēt, tur mūs gaidīja nepatīkama atklāsme - līdz ar vasaras sezonas beigām visi restorāni jau bija slēgti, mazajā ostā nebija nevienas dzīvas radības. Skaudīgi ielūrēdami apgaismotos logos, kur pie klātiem galdiem mielojās laimīgas itāļu zvejnieku ģimenes, kāpām atpakaļ un izmisuma dzīti iesprukām turpat augšā laukumā esošajā un, iespējams, vienīgajā tai galā atvērtajā krodziņā/picērijā. Ēdienu ir gadījies baudīt arī labāku, tomēr viss izvērtās labi - jo īpaši atkal jāatzīmē vietējo iedzīvotāju palīdzīgums un laipnība, jo viesmīlis vēl iznāca ar mums kopā laukā un parādīja ielu, pa kuru aiziet līdz ostai, lai iekāptu 1. maršruta autobusā, kas mūs aizveda atpakaļ gandrīz līdz mūsu viesnīcas durvīm. Brauciens ar tukšo autobusiņu pa tumšajām, šaurajām un vēl arvien visādu citu transporta līdzekļu pilnajām (par miskastes mašīnu skat. iepriekš) ielām bija kā lielisks saldais ēdiens.
Bet tas bija iepriekšējā dienā, tagad mēs tādiem kā līkločiem pārvietojoties pa salu ziemeļu-dienvidu un dienvidu- ziemeļu virzienā pamazām virzījāmies no rietumu krasta uz austrumu pusi. Vilinošs objekts kartē izskatījās mazs tornītis salas ziemeļaustrumos, un turp, spiezdamies pie sienām, ik pa brīdim ieraudamies vārtu ailēs vai lēkšiem pārskriedami no vienas ielas puses uz otru un tādējādi cenšoties izvairīties no ielas šaurībā šķietami draudīgajām mašīnām, arī devāmies (jau vēlāk, novērojuši dažu vietējo gaitu, sapratām, ka vietas trūkums uz ielas ir drīzāk kaut kas, kas ir vienīgi mūsu galvās, tāpēc sākām kustēties nedaudz drošāk).
Vēl netikuši līdz tornītim, vienā no šaurajiem ielu līkumiem sastapām sētnieku. Apvaicājies, no kurienes esam un kurp ejam, viņš ieteica nogriezties no ielas un palūkoties šķērsieliņā, kur esot skaists skats. Izgājām klinšu stāvkrasta malā; no turienes pavērās skats uz pusi salas, arī neapmeklēto tiltu un mazo salu. Gar stāvkrastu pa šauru taku, kurai vienā malā bija tukšums un dziļi lejā šalcoša jūra, bet otrā krūmājs un žogs, gājām uz priekšu, līdz nonācām vietā, kur tukšums un jūra, gan nedaudz piesegti ar dažu krūmu vai paprāvu kaktusu, bija jau abās pusēs. Pa labi, ja raudzījās lejup, bija redzama kapsēta, kas, kā vēlāk uzzinājām, salas iedzīvotājiem ir īpašs lepnums ne vien tāpēc, ka tur Dieva mierā dus viņu piederīgie, bet arī tāpēc, ka tuvumā uzņemts kaut kas no filmas Il Postino (būtu jānoskatās, jo tā vien šķiet, ka neesam redzējuši). - 11 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 2.11.08 15:56
-
Kā tur ir ar laiku, bez tam? Kad mēs bijām Sardīnijā janvāra beigās, visi vietējie uz mums skatījās it kā mēs būtu prātā jukuši, jo staigājām t-kreklos un vieglās jaciņās (ja pūta vējš), jo bija kādi 18-20 un saule. Vietējie tajā pašā laikā staigāja biezos ziemas metēļos...
- Atbildēt
- 2.11.08 16:05
-
Mēs ga Sardīnijā reiz reāli salām, ja nemaldos, maijā... Bijām gatavojušies teju vai nakšņot zem klajas debess jūras krastā, pareizāk - viena no dalībniecēm bija gatavojusies, bet, pateicoties manai tieksmei pēc konforta un drošības, mēs tomēr gandrīz katrai naktij bijām norezervējuši kādu apmešanos. Laiks izrādījās zvērīgi auksts, nameļi, izņemot vienu, neapkurināmi. Vai apkurināmi ar smirdošiem gāzes sildītājiem.
Bet tas ir cits stāsts. Šoreiz laiks bija ideāls. Kādi 23-25 grādi, nu riktīgi karsta vasara, tveicīgs, pat mitrs, un tikai pirmspēdējā dienā uznāca lietus un anonymous jau aprakstītā vētra. Pēc tam kļuva ne nu auksts, bet tāds drusku rudenīgs. Pie Neapoles tāpat ap 22 grādiem, un ap 20 Romā.
Vietējie, tiesa kas tiesa, sāka jau valkāt mēteļus ar zvērādas apkaklēm un līdz ausīm tīties šallēs. - Atbildēt
- 2.11.08 16:11
-
Tad jau ideāli, vispār ekskursijas uz skaistām vietām ar patīkamu klimatu ir svētīgas tumšajos rudens/ziemas mēnešos.
- Atbildēt
- 3.11.08 00:24
-
Scandalo Calmo
šodien uz balkona rādīja 26 grādus; vakarā pēc saules norietēšanas - joprojām stabilus 20. bet ilgi tā vairs nebūs. nepienāks vēl valstssvētki, kā būs knapi 10.
- Atbildēt
- 2.11.08 16:08
-
Ēdiens patiešām nebija diezko labs, bet to izpirka apkalpotāja fatālas nolemtības un skumju pilnais skatiens, kurš vēstīja apmēram tā: "ak, nuesjauzinukanavgaršīgi, tānumumsteir, koganmēsvaramtādinabadziņi".
- Atbildēt
- 2.11.08 23:57
-
starp citu, pavisam atzīstama ēstuve bija tur pat netālu, pie ostas esošās viesnīcas 'antica masseria' vktml. (nosaukumā, katrā ziņā, bija kādas diezgan anahroniskas sīkindustrijas termins - ne ta roņu tauku tecinātava, tunča pārstrādes cehs vai kas no šādas sērijas) restorāns. uz vispārējā fona tāda 'šikāka' vieta, tik es neiedomājos, ka dzīsieties tomēr uz to salas otru galu. noteikti būtu pieminējis. šefs noteikti nebija nekāds puķu bērns, bet gan mācīts speciālists.
- Atbildēt
- 2.11.08 23:58
-
to il postino rādīja, ja nemaldos, 1996.gada arsenālā. varbūt nākamajā.
- Atbildēt
- 2.11.08 23:59
-
Zini, radās iespaids, ka arī tai malā restorāniem ir visai sezonāls raksturs - tas nebija tas pusapaļais veidojums, kam 1. autobuss galapunktā meta apkārt loku, vai kaut kas tur blakus?
- Atbildēt
- 3.11.08 00:20
-
es toreiz īsti nepamanīju, kā tie busi tur cirkulē. tovasar minētā viesnīca vēl skaitījās jaunākais lepnums, kas speciāli bija radīta ar paaugstinātu komforta līmeni cerot veicināt ostas popularitāti jahtu turīgo īpašnieku vidū. tai blakus, ieliņas otrajā pusē bija diezgan neaicinoša picērija, pamatā pludmales viesu vajadzībām.
bildē viesnīca ir redzama dibenplānā, dzelteni krāsota. no jūsu crescenzo, visdrīzāk būtu jāskatās pa kreisi. baltās nojumes sedz restorāna terasi. ejot uz vivaras salu noteikti iznāca paiet garām:
jā, gandrīz piemirsu, pie viesnīcas stūra mūs savaņģoja jau iepriekš aprakstītais brīnumsuns, kas ierādīja ceļu uz vivaru. bez viņa laipnajiem pakalpojumiem, mēs arī visdrīzāk tālāk pa vārtiem nebūtu tikuši. - Atbildēt
- 3.11.08 00:22
-
Scandalo Calmo
muļķības, no crescenzo jāskatās pa LABI :)
- Atbildēt
- 3.11.08 08:07
-
Nu ja, nu ja - arī tas izskatījās tukšs un pamiris šai gadalaikā; gan viesnīca, gan restūzis.
- Atbildēt