mans sviests

2.11.08 15:13
Bet nākamajā rītā bija tā.
Uzmodušies no tās pašas jahtu virvju čīkstoņas aiz loga un secinājuši, ka lietus un vēji pa nakti norimuši un izklīduši, turpat lejā, viesnīcas bārā/restorānā, kur vienā laidā uz rīta kafiju ieradās vietējie zvejnieki, celtnieki un visādi citi darbinieki, izdzērām pa kafijai un noēdām pa maizītei, un devāmies izpētīt salu (Starp citu, viesnīcu sauca Crescenzo). Ā, pie bāra sienas līdzās spēļu automātam bija tāda datorizdruku kolekcija - uz A4 formāta lapām izdrukātas bildīšu kolāžas, kas šķita no itāļu draugiem.lv sakompilēti un tikai dažkārt ar fotošopu kaut kā uzlaboti (tipa, lai smieklīgāk) apsveikumi ne ta pilngadības, ne ta kādos citos svētkos (vienas kolāžas vidū bija fotogrāfija ar izkārtni, kurā bija lietots vārds "Riga").

Vispirms, protams, vēl rīta saules staros gribējās pa sabrukušo tiltu nokļūt uz mazās salas. Garām dārziņiem, kuros salātu, artišoku un loku dobes mijās ar augļu smagi noliektiem citronkokiem, un vairāk vai mazāk apdzīvotām mājiņām nonācām pie vārtiem - tie bija aizslēgti ar piekaramo atslēgu; ieeja esot tikai "autorizētām personām". No rāpšanās pāri vai mēģinājumiem vārtus kaut kā nebūt apiet mūs atturēja bariņš itāļu, kas turpat pieparkojuši savus kravas motorollerus un mašīnītes kaut ko gaidīja - šķiet, viņiem līdzi bija dārzkopības rīki, un laikam tāpēc viņi atgādināja kapu svētku viesus. Tā nu aizmirsām par pamesto salu un brūkošo tiltu, un devāmies tālāk gar salas ziemeļu malu.

Oi, es aizmirsu pastāstīt, kas vēl notika iepriekšējās dienas vakarā.
Pamodušies, jo tūliņ pēc vētraini lietainās ierašanās (skat. iepriekš), bija jāiedzer vīns, jāuzēd olīvas un jālien zem segas, posāmies uz vakariņām. Bija tādas ziņas, ka vislabākās zivju vietas meklēt Marina Coricella piekrastes ēstuvēs. Tā kā bija jau tumšs, iespējams, līņāja un mums vēl arvien nebija īstas skaidrības par salas patiesajiem mazajiem izmēriem, viesnīcniecei palūdzām pasaukt taksi. Paskaidrojām, ka gribam aizbraukt paēst. Viņa norūpējusies vaicāja, vai un cikos gribēsim arī braukt atpakaļ, vai nāksim kājām. Un vispār radās iespaids, ka viņa kaut kā ar domu spēku mēģina mūs no šī pasākuma atturēt. Bet mēs jau gara acīm skatījām vakariņas, tāpēc nelikāmies ne zinis. Taksists mūs izlaida kāpņu galā, un mēs laidāmies lejup uz krastmalu. Kā jau varbūt nebija grūti paredzēt, tur mūs gaidīja nepatīkama atklāsme - līdz ar vasaras sezonas beigām visi restorāni jau bija slēgti, mazajā ostā nebija nevienas dzīvas radības. Skaudīgi ielūrēdami apgaismotos logos, kur pie klātiem galdiem mielojās laimīgas itāļu zvejnieku ģimenes, kāpām atpakaļ un izmisuma dzīti iesprukām turpat augšā laukumā esošajā un, iespējams, vienīgajā tai galā atvērtajā krodziņā/picērijā. Ēdienu ir gadījies baudīt arī labāku, tomēr viss izvērtās labi - jo īpaši atkal jāatzīmē vietējo iedzīvotāju palīdzīgums un laipnība, jo viesmīlis vēl iznāca ar mums kopā laukā un parādīja ielu, pa kuru aiziet līdz ostai, lai iekāptu 1. maršruta autobusā, kas mūs aizveda atpakaļ gandrīz līdz mūsu viesnīcas durvīm. Brauciens ar tukšo autobusiņu pa tumšajām, šaurajām un vēl arvien visādu citu transporta līdzekļu pilnajām (par miskastes mašīnu skat. iepriekš) ielām bija kā lielisks saldais ēdiens.

Bet tas bija iepriekšējā dienā, tagad mēs tādiem kā līkločiem pārvietojoties pa salu ziemeļu-dienvidu un dienvidu- ziemeļu virzienā pamazām virzījāmies no rietumu krasta uz austrumu pusi. Vilinošs objekts kartē izskatījās mazs tornītis salas ziemeļaustrumos, un turp, spiezdamies pie sienām, ik pa brīdim ieraudamies vārtu ailēs vai lēkšiem pārskriedami no vienas ielas puses uz otru un tādējādi cenšoties izvairīties no ielas šaurībā šķietami draudīgajām mašīnām, arī devāmies (jau vēlāk, novērojuši dažu vietējo gaitu, sapratām, ka vietas trūkums uz ielas ir drīzāk kaut kas, kas ir vienīgi mūsu galvās, tāpēc sākām kustēties nedaudz drošāk).

Vēl netikuši līdz tornītim, vienā no šaurajiem ielu līkumiem sastapām sētnieku. Apvaicājies, no kurienes esam un kurp ejam, viņš ieteica nogriezties no ielas un palūkoties šķērsieliņā, kur esot skaists skats. Izgājām klinšu stāvkrasta malā; no turienes pavērās skats uz pusi salas, arī neapmeklēto tiltu un mazo salu. Gar stāvkrastu pa šauru taku, kurai vienā malā bija tukšums un dziļi lejā šalcoša jūra, bet otrā krūmājs un žogs, gājām uz priekšu, līdz nonācām vietā, kur tukšums un jūra, gan nedaudz piesegti ar dažu krūmu vai paprāvu kaktusu, bija jau abās pusēs. Pa labi, ja raudzījās lejup, bija redzama kapsēta, kas, kā vēlāk uzzinājām, salas iedzīvotājiem ir īpašs lepnums ne vien tāpēc, ka tur Dieva mierā dus viņu piederīgie, bet arī tāpēc, ka tuvumā uzņemts kaut kas no filmas Il Postino (būtu jānoskatās, jo tā vien šķiet, ka neesam redzējuši).