es gan šad tad noskaitu. kad neredzamās būtnes mani iedvesmo.

bet pēc ēšanas taču tu saki paldies?

man ir vieni tādi draugi, kas vienmēr skaita, vismaz ja visi kopā sēžas pie galda, un man tas liekas labi un pareizi, taču es zinu, ka mūsu ģimenē tas nekad nebūs dabiski. man gan reizēm gribas pārmest to krustu, kad pusdienoju viena.

bet ieraksts laikam nebija gluži par to

man riebjas kopīgās galda lūgšanas, tāpat kā kristīgais sekss.

man liekas, tas nav vienmēr vienādi.

a kas ir kristīgais sekss? laulāti heteroseksuāļi misionāru pozā bez izsargāšanās?

Skat.: Kristiešu smagais metāls

nu tā, it kā sieva būtu māte zeme, bet vīrs sējējs.

tā ir garīgā kolektivizācija

Vot vot, bet es te par kristietību vienatnē

es nesaprotu, kāpēc par attiecību nopietnību liecināt lūgsna pirms ēšanas? Un kā vispār to var noteikt - nopietnas vai nenopietnas, un kāda tam nozīme? Nopientas taču principā varētu būt arī tad, ja tu lūdz reizi mūžā, vai vispār nekad nelūdz.

"... nav nopietnas. Nē, nopietni" - neskan labi.

A man likās smieklīgi

Ā, nu ja tas speciāli, tad, protams, atvainojos:) Es domāju, ka nespeciāli.

bet vai tad ar dievu attiecības vispār var būt nopietnas? 21. gadsimtā? man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka tieši tādām šīm attiecībām ir jābūt, jo visu laiku ir tā sajūta, ka aizgājušo laiku pārnopietnība ir jau tik tālu novedusi dievu garlaicības muklājā, ka viņu vairs tikai nenopietnība, kas balansē uz ķecerības robežas spēj kaut cik patiesi aizkustināt. piešķilt kādu dzirkstelīti, tā teikt iemet kādu piparu tai zupā, ko par dzīvi sauc. un tad veidojas kaut kas abpusējs. es spēlējos ar dievu un viņš ar mani. un abi mēs zinām, ar ko šī spēle beigsies.

rīt var neiedot rīt

:) Kur Tu biji pazudusi?