- 9.8.04 11:30
- Apgriezu tēvam matus. Viņš lūdza, lai paņemu līdzi griežamo mašīnīti. Mati izauguši gari, balti, «kā dzejniekam». Tik gari, ka mašīna neņem, vispirms vajag apgriezt ar šķērēm, iznāk robaini, liekas, vai maz pēc tam sanāks līdzeni. Tomēr mašīna noņem vēl īsāk, iznāk pilnīgi balts ezītis. Tāds pūkains. Viņam ir ļoti mīksti mati. Plikums uz galvas vidus nav lielāks kā man. Bužinu tēva matus, turu viņa galvu, pieskaros ausīm, deniņiem, kaklam. Bez garajiem matiem viņš liekas tik mazs, arī tāds kā neaizsargāts. Ļoti sen neesmu pieskāries tēvam; vēl jo senāk viņa galvai, matiem, neatceros pat kad. Kaut kādā ziņā esmu pateicīgs, pateicīgs šai viņa iedomai nogriezt matus, pateicīgs, ka esmu guvis «atļauju» pieskarties. Pēkšņi šķiet, ka tas bijis ļoti svarīgi. Gan man, gan viņam. Tāpēc matus nogriezu arī es. Tādu pašu īsu ezīti.
- 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 9.8.04 11:52
-
es nesen kompī atradu sava tēva fotogrāfiju un apraudājos. sapratu, ka neesmu pat viņu tā īsti apskatījis
- Atbildēt
- 9.8.04 12:26
-
Ford Madox Brown
jaa :)))))
- Atbildēt
- 9.8.04 13:11
-
man vienmēr ir licies, ka matos ir kas īpašs. Un, ka caur tiem man ir īpašais, atsevišķais kontakts ar savu mammu.
- Atbildēt
- 9.8.04 14:40
-
:-)
- Atbildēt