Pieļauju, jautājuma, kādu ļaužu?, mūsdienīgāka versija.

jā

Jā bet vienalga nav skaidrs, kāpēc "kādu ļaužu?" būtu jautājums, kuru gribētos izdibināt par dzīvē nekad nesatiktu, vienīgi pa TV redzētu un, baidos, pat nelasītu autori.

Bet tas taču ir interesanti!

Esmu ievērojis, ka meitenes un mammas, tostarp, ir gan viltīgas, lai no vientiesīgiem vīriem, dēliem u.c. vīrieškārtas pārstāvjiem ar vienu jautājumu izvilinātu patiesību.

Atvainojos, bet šeit šajos gadījumos es nesaskatu nedz kaut kādu viltību, nedz kādam vajadzīgu patiesību.

Es arī atvainojos, jo tiešām nezinu kontekstu. Ja, piemēram, jūs runājāt par literatūru un noteikumi ir tādi, ka nedrīkst apspriest Dikensa māti.

Redz, tur jau tas āķis, ka konteksta nekāda parasti nav. Tas var būt vienkārši telefona zvans, kas veltīts vienam šādam pēkšņam jautājumam.

Vienubrīd manu uzmanību stipri saistīja viens jauns aktieris. Visu laiku šķita tāds neatminams, svešāds, atšķirīgs, skumjš. Kad uzzināju, ka viņš visu bērnību vakarus pavadījis pie vecmammas traķenē, kura tur strādāja, visa mistika "paskaidrojās".

Mammas šifrējās. Ja saruna pienāķ pie 'perpedikula' kā basketbolā, tad mamma vienkārši pārbauda, ar ko Tu pagalmā dauzies.

Manai mātei ir arhivāres prāts - viņa kā tāds žūdu radurakstu rullis zina visu radus un bijušās attiecības. To viņa neizmanto kā klačošanās materiālu. Drīzāk kā tādu sev vien zināmu "Dainu skapi" savā prātā.

Iedomājies?! Viņa pat Latvijas teritorijā bijušo augstmaņu radu rakstus zina! Kurš ar kuru precējies, kurš kuram bērns un vēl piedevām ar visiem gadskaitļiem! Un kur tiem mājas bijušas un kas tās cēlis. Staigājošs arhīvs. Tikai, kur brilles nolika gan neatceras.

Tatjana Suta mākslas vēstures eksāmenos arī ņēma vērā izcelsmi. laimīgā kārtā es viņai atgādināju kādu (varu tikai minēt kuru tumšmataino senākas paaudzes mākslinieci), jo viņa lika pozitīvu vērtējumu ar piebildi "bet tikai tāpēc, ka es cienu jūsu māti".

Uzzināt, kas ir autora autors

Rakstnieku mammu slepenā vienība..