mans sviests

12.6.12 14:05
Biju iegājis pie aleja un marina viņu kantorī un nupat tikai atcerējos. Vienu nakti pa miegam biju iecerējis vērienīgu laikmetīgās mākslas projektu. Kaut kādas apstākļu sagadīšanās rezultātā biju ticis pie prāvas vecu koka elektrības stabu grēdas un padomjlaika dzelzsbetona caurteču trubām (tās bija tādas resnas, vairākus metrus garas, vismaz metru diametrā ar paplašinājumu vienā galā, kas ļāva tās samaukt citu uz citas). Projekts bija vienkāršs - gan stabus, gan trubas (kā minimums 3-4 citu uz citas) vertikāli novietot dažādās pilsētas vietās (tas, ka trubas netiek nekā sastiprinātas un var kādam uzgāzties virsū, mani laikam neuztrauca). Stabus, protams, ierakt, bet trubas gan jau turētos tāpat. Trubu galā vēl bija iecere uzstutēt koniskus jumtiņus. Starp citu, es pat zinu, no kurienes šim trubu projektam aug saknes. Pamatskolas zīmēšanas skolotājam bija daudz dažādu ideju. Viena no tām bija "viduslaiku pilsētiņas" nesankcionēta būve upītes krastā aiz skolas. Tika izrakts pat nelielu teritoriju apjozis aizsargvalnis, bet divos no laukuma stūriem tika ieraktas tieši šādas trubas - tie bija cietokšņa torņi. Saprotams, to bez īsta ceļamkrāna paveikt nebija iespējams, tomēr pamatīgas tonnas, bet pasākums jau arī nebija nekāds nieks. Nezināmu iemeslu deļ pils tomēr netika pabeigta un 90. gadu sākumā kāds vācējs jau atkal ar autoceltni, trubas no zemes izrāva un aizveda sev vien zināmā virzienā. Lai vai kā, mans trubu projekts miegā bija kas krietni vērienīgāks, grasījos tos betona minaretus arī izkrāsot, bet krāsas bija jāiet pirkt pie marina. Viņa pārdeva krāsas ar papīru aplīmētās kurpjukastu izmēra kārbās, kas vēl piedevām bija biezā kārtā nokrāsotas ar spīdigu zilu krāsu. Krāsa, ar kuru bija nokrāsotas kārbas, oda tieši tik asi kā kādreiz oda kaut kādas ķīmisko sveķu vai acetona krāsas, un atverot kārbu krāsas smaka iecirtās degunā ar tādu sparu, ka vai čokurā saraujies.

Attēlā - truba.