- Ainavas pazīmes
- 22.1.04 11:54
- Diezgan piesnidzis un tāpēc tik nedabīgi gaišs, kaut kādi nenosakāmas sugas dzinumi un žagariņi, kas lien laukā no klajuma. Pa vidu, nedaudz pa kreisi liels puduris, tālāk aiz tā - horizontālam taisnstūrim līdzīga ēka, kaut kāda noliktava, rūpnīca, mehāniskās [darbnīcas], garāžas, autokolonna, nu kaut kas tāds, gluži kā no bērnības, un arī otrā upītes krastā, kad mierīgā laikā skaļruņa saķēmota sievietes balss kašķīgi kliedza vējā: "Bērziņš pie galvenās grāmatvedes!" "Siļķe uz apmaiņas punktu!" Viss ir vai nu pelēks vai balts vai tajā krāsā, kādā pilsētas gaisma nokrāso debesis. Piesnieg vēl.
- 5 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 22.1.04 12:06
-
Hmmm...ikaa skaisti, bet kaut ko atgaadinoshi un taadeelj nedaudz biedeejoshi...!
- Atbildēt
- 22.1.04 12:43
-
Pilsētā klīst leģenda par kādu noliktavu, vai varbūt cehu vai kādas fabrikas darbnīcu. Tā ēka ir jau piederējusi daudziem īpašniekiem - tāda vienstāvu, aprepējušu ķieģelu ar šīfera jumtu. Viens tur gribēja būvēt vilcienus, otrs drukāt skrejlapiņas, vēl kādam bija nodoms taisīt biznesu ar miskastēm, cits vēlējās vienkārši lielu tukšu telpu apšūtu ar voiloka tapetēm. Visi šie plāni izgāzās, jo, lai kas arī tur notiktu, katru rītu bez piecām minūtēm astoņos pie mājas dzelzs durvīm sapulcējas vīri velteņos un vateniekos, ar ausainēm un pusdienu sainīšiem rokas. Viņi rūpīgi izsmēķēja savus belamorus, ar velteņu purniem iebikstīja končikus sniegā vai saplaisājušā asfalta šķirbās un devās iekšā. Katru rītu viņi nāca uz savu darbu un neviens viņus nevarēja apturēt - ne vilcienu inženieri, ne miskašu karaļi, ne skrejlapu drukātāji.
Vīri nesarunājoties klusi darīja savu darbu noliktavas, ceha, darbnīcas tālākajā stūrī līdz pat pusdienlaikam, kad apsēdušies uz vecām avīžu ķīpām vēra vaļā savus sainīšus, atbrīvojot mājas kotlešu, skābu kāpostu zupas vai sviestmaižu ar olu aromus.
Neviens viņus nevarēja iztraucēt. Tikai reizēm pusdienas pārtrauca skaļruņa saķēmota sievietes balss, kas kašķīgi kliedza caur kartupeļu un ceptas gaļas smaržu: "Bērziņš pie galvenās grāmatvedes!" "Siļķe uz apmaiņas punktu!" . Tad vīri cēlās un gāja. - Atbildēt
- 22.1.04 12:54
-
Un vakaraa bez astoņām piecos viiri veltenjos panjeema savus sainiishus, kas bija vieglaaki nekaa no riita, un sakaartojushi ausenes devaas araa no eekas. Bija mazliet skumji, bet ne skumjaak kaa parasti...Bija veelme sasildiities, un ne lielaaka kaa parasti, ar muuzham nemirstosho Stoljichnaja....
Un otraa riita ap pusdienslaiku, kad Beerzinjsh un Siljkje beidzot tomeer bija ieradushies darbaa skaļruņa saķēmota sievietes balss atkal kašķīgi kliedza caur kartupeļu un ceptas gaļas smaržu: "Bērziņš un Siljkje pie direktora" . Tad vīri cēlās un gāja. - Atbildēt
- 22.1.04 13:04
-
Jā, tas pa dienu. Turklāt pulksten trijos, tieši trijos, nevis minūtes desmit šurp vai turp, viņi paskatās pulksteņos un secina, ka līdz darba laika beigām palikušas divas stundas.
- Atbildēt