mans sviests

22.1.04 12:43
Pilsētā klīst leģenda par kādu noliktavu, vai varbūt cehu vai kādas fabrikas darbnīcu. Tā ēka ir jau piederējusi daudziem īpašniekiem - tāda vienstāvu, aprepējušu ķieģelu ar šīfera jumtu. Viens tur gribēja būvēt vilcienus, otrs drukāt skrejlapiņas, vēl kādam bija nodoms taisīt biznesu ar miskastēm, cits vēlējās vienkārši lielu tukšu telpu apšūtu ar voiloka tapetēm. Visi šie plāni izgāzās, jo, lai kas arī tur notiktu, katru rītu bez piecām minūtēm astoņos pie mājas dzelzs durvīm sapulcējas vīri velteņos un vateniekos, ar ausainēm un pusdienu sainīšiem rokas. Viņi rūpīgi izsmēķēja savus belamorus, ar velteņu purniem iebikstīja končikus sniegā vai saplaisājušā asfalta šķirbās un devās iekšā. Katru rītu viņi nāca uz savu darbu un neviens viņus nevarēja apturēt - ne vilcienu inženieri, ne miskašu karaļi, ne skrejlapu drukātāji.
Vīri nesarunājoties klusi darīja savu darbu noliktavas, ceha, darbnīcas tālākajā stūrī līdz pat pusdienlaikam, kad apsēdušies uz vecām avīžu ķīpām vēra vaļā savus sainīšus, atbrīvojot mājas kotlešu, skābu kāpostu zupas vai sviestmaižu ar olu aromus.
Neviens viņus nevarēja iztraucēt. Tikai reizēm pusdienas pārtrauca skaļruņa saķēmota sievietes balss, kas kašķīgi kliedza caur kartupeļu un ceptas gaļas smaržu: "Bērziņš pie galvenās grāmatvedes!" "Siļķe uz apmaiņas punktu!" . Tad vīri cēlās un gāja.