 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
Atradu Sofijas izvēlē to briesmīgo vietu, gandrīz pašās grāmatas beigās. Acīmredzot neesmu izvilkusi līdz galam, arī tā man reizēm iet ar lasīšanu. (Man vispār liekas, ka kādreiz es ne grāmatās ne filmās neredzēju iecerēto būtību, bet tas ir atsevišķs stāsts.)
Laikam nebija adekvāti šito piesaukt pie pārdomām par teju dīku dzīvošanu pašam. Tomēr. Tev var atņemt visu un jebkuru, visdrausmīgākajos visnežēlīgākajos visneētiskākajos veidos. Es domāju šai kontekstā, ka pat tādos gadījumos turpinās dzīve, ja pats neesi nomiris. Es saprotu, ka pēc būtības tās ir vispārzināmas eksistenciālas domas, taču mani interesē šī te turpināšanās kā process.
Mārtiņš tikko izstāstīja savus šīsdienas piedzīvojumus. Vispirms viņam pazudis maks, tas vēl būtu mazākais ļaunums - karti uzreiz nobloķējis, nu tur tiesības un divas tehniskās pases, zināmi zaudējumi ir, bet nu labi. Tad zvana meistars, kurš remontē manu vecāku dzīvoklī vannasistabu - esot atradis asiņu pleķus. Lai tikai mēs nedomājot, ka viņš vainīgs. Mārtiņš aiziet, apskatās - visdrīzāk rūsa. Meistars tomēr teicies zvanīt policijai, laikam domā, ka tiek slēpta slepkavība. Pēc tam Mārtiņš atnāk mājās - te kaķītis pilnīgā šokā, zem pakaramā sēž liels melns putns. Vārna vai krauklis, un ventilācijas caurumam plastmasa nolauzta. Mārtiņš nonesis melno putnu lejā, tas staigājis, bet nelidojis.
Vēl par to Sofijas izvēli. Es neesmu redzējusi filmu, bet par filmu esmu vairākkārt lasījusi/dzirdējusi, ka viņai likuši izvēlēties, kuru bērnu sūtīt uz gāzes kameru, dēlu vai meitu. Bet grāmatā es neko par to nevarēju atrast! Varbūt tāpēc, ka grāmatā ap tiem nometnes notikumiem ir daudz blīva teksta. Varbūt man tā epizode vienkārši pazuda. Varbūt zemapziņa mani sargā, jo, jau šorīt frizētavā žurnālā izlasot tikai atgādinājumu par filmu, protams, palika slikti. Bet varbūt, ja es lasītu tagad vēlreiz, varbūt izlasītu arī grāmatā. Nezinu, vai es to darīšu, bet būtu loģiski, ja tas tur būtu, jo kāpēc tad citādi grāmatai šitāds nosaukums.
Vēl, es nezinu, kā lai formulē, kāpēc mani valdzina šī "vienkārši būšana sev". Man nebūt nešķiet dikti kruta tā plaši kultivētā masveida sevis iepriecināšana, sevis likšana dieva vietā, man neliekas, ka atpūta, juteklisks vai pat intelektuāls baudījums būtu tik dižas vērtības. Kā arī mani bērni jau ir tik lieli, ka man nepiedienas atviegloti priecāties par katru tikšanu no viņiem vaļā, it kā es būtu kāda retā brīvsolī palaista zīdaiņa mamma, kas tikko beigusi barot ar pupu un tagad drīkst iedzert. Es jau tā pietiekami daudz laika pavadu bez viņiem. Patiesībā es varētu dot viņiem vairāk. Protams, es tagad esmu laimīga, ka viņi ir tālajos laukos, kopumā pavadīs tur mēnesi, ka viņiem tur ir labi, un ka ir gluži pieņemami braukt pie viņiem tikai reizi divās nedēļās - man sasodīti nepatīk raustīties, un man ir vieglāk iet uz darbu, ja nav papildu rūpju. Tomēr tajā ir kas vairāk, mēģināšu paskaidrot. Grāmatā Sofijas izvēle, tur notika briesmu lietas, bet pēc tam viņa nonāca Ņujorkā, viena, un mēģināja pati dzīvot un atkopties, ēda, gāja uz kino, uz bibliotēku, klausījās plates. Vienīgais cilvēks, kuru tu vari pieskatīt, par kuru tu vari rūpēties visu laiku, esi tu pats, un ir pienākums to darīt. Ā, un vēl, Apdaika Brazīlijā, tur mani arī šokēja, ka viņiem tur nolaupīja pirmos divus bērnus - tā it kā starp citu, nebija runa par pārdzīvojumiem šai sakarā, viņi turpināja savu dzīvi. Vai tas ir tas "pieņemt, ko nespēju ietekmēt"? Pieņemt dajebkura dārga cilvēka zaudējumu. Pat tad, ja tev par to cilvēku ir bijusi atbildība - pieņemt, ka nu viss sagriezies un ka tā vairs nav iespējama. Atteikties no šīs atbildības, no kontroles. Palaist savā vaļā, pat ja tas nozīmētu sāpes.
Pirmdienās es skatos divus seriālus. Tas ir kā mierinājums, ka sākusies jauna darba nedēļa.
Es jums atklāšu kādu noslēpumu. Kad es lasu kādu grāmatu, es vienmēr visu ņemu par pilnu. Es nekad nedomāju par sižetu vai valodu, nekad nevērtēju, vismaz ne tieši, uzreiz. Tas ir kā klausīties dziesmu kopumā, nezinot neko par atsevišķiem celiņiem. Es vienkārši ņemu un lasu, un ja nevaru izlasīt, izjūtu milzīgus sirdsapziņas pārmetumus. Ja man kādu iemeslu dēļ ir jāizdomā viedoklis un jāklausās tie celiņi atsevišķi, to es daru vēlāk.
Lai arī gandrīz visu draugu masveida došanās uz pozitivusu, un galvenais, atgriešanās un atsauksmes vieš manī skaudību un nemieru, tomēr man bija ļoti labas brīvdienas. Piektdien vakarā aizbraucām uz Kolku un palikām pa nakti, bez bērniem, un visu sestdienu pavadījām pie jūras, vakarā garšīgi paēdām. Vakar visu dienu pa māju. Mani joprojām valdzina sajūta būt tikai sev ar savām pieaugušo attiecībām, dzīvot egoistiski sev.
Šonedēļ mans vārdu krājums ir papildinājies ar diviem vārdiem, kuri man visu laiku jūk. Rītards un Rīgerts.
Rītards (angliski retard) attiecas uz mērķauditoriju "kāpēc jūs iedomājaties, ka mēs šito taisām priekš kaut kādiem rītardiem!!!" un nozīmē kavētu cilvēku. Savukārt Rīgerts (Riegert) ir uz Laimas konfekšu kastēm http://www.laima.lv/uznemums/uznemuma-v
Pamācošs stāsts. Pērn mani aicināja lasīt dzeju Positivus, bet es atteicos. Man laikam bija kaut kādi ģimenes apstākļi, kā arī lepns viedoklis tipa "man nevajag tādu festivālu, kur aicina uzstāties tikai par biļeti un pusdienām, bet neko nesamaksā, un padraiskoties ar draugiem es varu aizbraukt pati". Lepno viedokli es tam, kas aicināja, nepaudu, bet dažiem draugiem gan. Nu lūk, bet šogad es gan cerēju, ka mani atkal uzaicinās, un būtu noteikti braukusi, bet šogad, redz, neaicina vairs. Turklāt vakar kolēģis man pastāstīja, ka tur nemaksā arī latviešu mūziķiem, ka visi ir laimīgi piedalīties (fak, un cik reizes es esmu bez maksas lasījusi visādās tur debīlās skolās); savukārt Kārlis stāstīja, ka tas džeks, kas organizē, īsti nav zinājis, ko aicināt, jo nemaz tik daudzus dz. nepazīstot, un ka K pats esot piedalījies gan pērn un bijis apmierināts (aizveduši, atveduši, pabarojuši), gan arī šogad braukšot. Esmu ļoti bēdīga, ka man šoreiz neviens nepienes bezmaksas biļetes uz paplātītes, un tiešām būtu bijusi ar mieru kaut visus savus dz. nolasīt. Morāle - nevajag būt lepnam.
Man viss labi. Šobrīd skumji. Citādi ļoti daudz darba. Svētdien peldējos jūrā.