Tā jau nav ne vainas dzīvei - runāties ar savu apziņu miegā, dzert sarkanvīnu no lielās glāzes, satikt sen neredzētus cilvēkus, kas palīdz piekārtoties (pat, ja bija tādi cilvēki, kuri savā starpā ne visai labi komunicē, nu es taču neesmu vainīga, ka man visi četri patīk), skatīties Nikitu pa vakariem, iekārtot.savu dzīvoklīti, par kura siltumu un par kura īpašnieku nav jāuztraucas.. Man tīri labi patīk. Ja vēl kāds apciemotu arī dienas pirmajā pusē uz kādu tējkafiju, būtu vispār ideāli. Mrrrc >^.^

Vai cilvēki, kas uzskata, ka nav tāda "īstā cilvēka" un nav tādas "mūžīgās mīlestības", pēc tā vienkārši netiecas vai arī nespēj tā mīlēt? Nespēj piešķirt tādu vērtību savām attiecībām? Nespēj tā just? Hmm.

Aritmētiskā progresija datumos.

Gribēju teikt to, ka domāt ir vareni. Aizraujoši.
Gribu, lai racionalitāte neglābjami pārņem manu prātu.
Ja racionālisms būtu vīrietis, es viņam labprātīgi atdotos un kalpotu. {:

Fuck
I`m full of romance and love and feelings
and i could be so sensitive right now
damn
i just need
goddamn
i even cannoet explain
all i can is just to feel


i`m alive

i can feel

so clearly

Tulkojot filmu par sieviešu piedzīvojumiem dzemdību namā, es saprotu, ka it nemaz, nemaz negribu dzemdēt. Dīvaini, ka šajā vecumā tas mani šādi atbaida, jo allaž esmu sevi uzskatījusi par ļoti mājīgu ģimenes cilvēku, kam ģimene ir svarīga vērtība, tajā skaitā arī tās veidošana.
Lai arī kāzas man vēl aizvien liekas ļoti jauka padarīšana vienkārši procesa un sagatavotības līmeņa pēc, tomēr saprotu arī, ka šobrīd tas viss mani nedaudz atbaida. Heh.

Lietus skaisti skan, sizdamies pret palodzi. Nedaudz atgādina to skaņu, ko tas radīja, sitoties pret tām vecajām metāla palodzēm. Tas bija tik sen, tad lietus man vēl nepatika. Labi, ka tie laiki ir garām.

Nevaru īsti saprast, vai es kļūstu ar laiku/gadiem/vecumu harmoniskāka, vai gluži pretēji.

Iedomāties tikai zilu gaismu - tādu pelēcīgi zilu, ko zilāku padara pelēcīgi zilās istabas sienas un interjers.
Melni vai balti palagi uz matrača, pilnīgs ērtums. nekā cita, izņemot palagu.
Divi cilvēki, divas muguras, kas atspiedušās pret matraci, acis, kas lūkojas griestos. Skan klusa mūzika dvēselei vai dvēselisks klusums.
Pagriezt galvu uz sāniem un redzēt pretim lūkojošos acu pāri. Tas skaties, kas izsaka visu. Bez vārdiem. Sajust to. Redzēt, sajust, dzirdēt, sasmaržot, izgaršot... un vēl sestā maņa, kas to jūt. Prātā un sirdī.

Tas viss liekas lēti un bezjēdzīgi. It sevišķi katru reizi, kad A. tā izdara. Man likās, ka būs labāk. Ka nelielas pārmaiņas ieviesīs ko jaunu un interesantu, bet pārmaiņas ieviesa ziemeļvēju pa pievērto loga rūti. Nu jau loga rūts ir pievērta, tā vairs nav atvērta, tā negaida signālus. Tā ir pievērta, un viss, kas pa to iekļūst, ir tikai vēss ziemeļvējš.
Sargies ziemeļvēja, dārgais. Tas saldē.

***

Ceru, ka ar M. sanāks uzsākt pirmdien kāroto. Būtu fantastiski.


***

Tizli, ka man uz svētkiem sanāks atbraukt tikai dienas ļoti pirmajā pusē, un tad akal pašā vakarā pēc plkst. 21, jo festivāla filmu tulkošana paņem savu.

***

Man pietrūkst vēstuļu. Pietrūkst sapratnes.
Un man aizvien vēl vajag manu Viņu.
"Поцелуй длинною в вечность,
Строю к Тебе мои сны.
Знаю, Ты слышешь,
Хочу к Тебе ближе,
Где Ты? Кто Ты?"

"Now and then I think of when we were together
Like when you said you felt so happy you could die
Told myself that you were right for me
But felt so lonely in your company
But that was love and it's an ache I still remember

You can get addicted to a certain kind of sadness
Like resignation to the end
Always the end
So when we found that we could not make sense
Well you said that we would still be friends
But I'll admit that I was glad that it was over"

Ja šitā turpināsies, ilgi tas tā neturpināsies.

Tā gan

***

Vien klusums un vienatne,
un pamestība saulstaru caurdurtos putekļos
apjausmas līkloči, dvēseles kāpieni
un cilvēces masku atlūzumi
šķembas
mājas bez logiem, logi bez stikliem,
pasaules ūdeņi bez atspulga sava
Vien tukšums
Klusums
Un vienatne
Vien dvēseles putekļi mani


**

Apputējis viss
Kas dziest, kas izdzisis
vien ceru, trīcu un vēlu,
kaut tukšumā atkal kas dzimst

Kad mans čarkstošais un dzirksteļojošais kontakts ar visu sadalītāju uzliesmos ar skaistiem sprakšķiem, es ceru, ka es nesēdēšu tad pie lielā datora. Citādi būs sāpīgi.

Tas viss atstāj tik fantastiski daudz aiz sevis. Gan laba, gan slikta... It visa. Liek smadzenēm kustēties, izkustina nedaudz ierūsējušos zobratus.
Uzrakstu divas rindkopas un izdzēšu tās. Hmm.

Dažreiz eksistēt ir dīvaini.

Šodien iedomājos par A. un ieraudzīju klabā ierakstu. Par sapņiem, hehe. Nesen, iedomājoties par M., tajā pašā dienā izlasīju viņa klabes ierakstu. Vai tas arī bija par sapņiem, vai tikai es tā iedomājos? Sasapņojos, khe?
Sapņi...

Viss, kam ir veltītas manas pēdējā laika domas, ir ap to, ka jābūt pārmaiņām. Kaut kas ir jāmaina.
[?]

Kur palika dzīvība manī?
[?]

Hm.

Kuras var lasīt un lasīt.
Tik iedvesmojošas.

L. dienasgrāmata, piemēram.

Man pietrūkst iedvesmu.

Pietrūkst dzīvības.
Fšššššssss

Kad viņa pienāk tuvāk, viņas skatiens allaž pauž tādu svētu tīrību un nevainību. Un tad seko zvērīgs leciens (dažreiz miermīlīga ierāpšanās) klēpī. Un rūcošā, mežonīgā viņa pārvēršas par murrājošu, maigu būtni, kas ieskauj savā mīlestībā, mīlestību pretim gaidot.
Tādos brīžos kaķi ir viss, kas ir vajadzīgs. Neko citu vairs.

Dedzina, svilina un apžilbina.
Man riebjas tā just.

Es negribu, negribu tā just. Negribu just To.
Gribu būt no jūtām un emocijām neatkarīga dvēsele. Neprotu, dedzina, svilina.

No M. līdz L. ir viens solis. Tas solis, ar kuru Tu aizsoļo man garām. Solis, kurš nekust un nepārvar tukšumu.

Mani sapņi un apziņa turpina fascinēt. Jāatzīst, ka šoreiz gan nedaudz baisā ziņā - šorīt bija apzinātais sapnis, kurā notika nejaukas lietas, tāds pusmurgains. Centos pamosties, atvērt acis, bet neizdevās. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atradu tuvējo logu, pārgriezu visu logu aizklājošo plēvi, atvēru plaši logu vaļā un ātri metos lejā, zinot, ka tas noteikti liks man pamosties. Pamodos arī, pie tam pilnīgi labā stāvoklī bez miega pazīmēm, it kā nemaz nebūtu gulējusi.
Fantastiski.

Es mīlu sapņus. Mīlu manus sapņus.
Šonakt es biju dziedātājas skolotāja.

Tam nav nekāda sakara, es ierados uz jauno darba vietu (no sākuma es vienkārši kaut kur ierados, bet tad, kad ierados kādā jaunu, taču pieaugušu cilvēku pilnā klasē un nostājos pie skolotājas galda, es sapratu, ka nedodos vis uz jauno skološanās vietu, kur mācīties, bet gan kur, mācīt). Man par pārsteigumu, es pati biju pilnīgi mierīga un redzēju visu no tāda kā spēlīšu leņķa - it kā es esmu es, taču redzu arī savu pakausi. Dažreiz šis redzes leņķis mainījās ar First Person View, taču cituviet tas atkal kā skaistā spēlītē attālinājās, paverot skatu arī uz pašu sevi no malas. Skaisti.

Jā, dziedāšanas klase, dziedāšanas stundas. Es pasniedzu. (Vai tikai tāpēc, ka man patīk dziedāt? Dīvaini. Laikam dziedāšana kāzās mani nedaudz atbrīvoja.)
Jaunie skolēni, kas daži bija pat vecāki par mani pašu, bija sagatavojušies manai klātbūtnei - viens no viņiem iedeva man lapu, uz kuras bija notis un zem tām dziesmas teksts (gluži kā sākumskolā). Un tad viņi sāka dziedāt. Visi kā viens nesaistītajā balsī. Es noklausījos līdz galam, mulsi smaidīdama. Pēcāk sirsnīgi pateicos par jauko sagaidīšanu un sāku mācīt - viss jau ir lieliski, precīzi, taču kālab jūs dziedat nesaistītajā balsī? To nevar kontrolēt, tai nav skanīguma un dziļuma. Jums no šī (un tad demonstrēju nesaistītajā balsī izdziedātu skaņu) ir jātiek līdz šim (demonstrēju krūšu reģistra balsīgo skaņu).

Tad ir kaut kāds atrāvums. Stundas beigas, kuras izskaņā es runāju par pilnīgu atbrīvošanos. Man viens pēc otra paiet garām cilvēki (no kuriem es jau sākumā pamanīju man zināmu, izbijušu klases biedreni starp skolēniem, kurai kaut kas nepatika manis redzēšanā, bet es pasmaidīju un jutu tikai labu), un visi kā viens atvadās un saka paldies par pavadīto nodarbību. Jūtos nedaudz dīvaini, kāda skolniece jautā man par atbrīvošanos, un es cenšos kaut ko izstāstīt vairāk, bet tad atkal iestājas plīsums un sižetu maiņa.

Cik noprotu, ir pagājušas tikai dažas minūtes, jo daži pēdējie skolēni vēl atrodas pie skolas ēkas, ārpusē, bet es jau esmu paspējusi nokļūt tādā kā plašā gaitenī, kas sastāv tikai no pretējās sienās esošiem, milzīgiem logiem, kas stiepjas teju līdz grīdai, un vienā pusē caur tiem spīdēja vakara zelta saule. First Person View man rāda graciozas, plūstošas manu roku kustības, kas saules mirdzumā izskatās vēl diženāk.
Kamera attālinās, un tad es sevi redzu no skolēnu acīm, kas, stāvēdami pie skolas ārpuses, veras saules izgaismotajos logos un tikpat uzmanīgi kā es, it kā baidītos, ka no skatiena pēkšņi kaut kas varētu apstāties un pazust, vēro manis pašas siluetu, kas vieglā kleitā zeltainām kustībām atbrīvo sevi skaistā, vārdiem neaprakstāmā dejā, savas dungoņas pavadīta.
Atbrīvoties. Dziedāt, dejot un elpot. Dzīvot tik vienkārši un skaisti tāpat vien.

Es staigāju pa pašas saplēsto pudeli, un lauskas duras manās pēdās. Es negribēju, lai tā notiek. Turpinu soļot. Asinis tek. Asaras tek. Tās smaržo. Es jūtu, kā tās smaržo, tās smaržo tik skaisti... Pēc visiem vientulībā iztriektajiem un ar baudu izgaršotajiem sarkanvīniem. Smeldz viss un sūrst, bet kaut kas radniecīgs ir šajā sajūtā. Es.atceros. Es atceros savu nolemtību un to, kā pati reiz sevi nolādēju mūžīgi ciest un nerast dvēseles mieru uz šīs pasaules. Es toreiz biju nolēmusi, ka ciešanas ir skaistas. Tagad... Tagad es domāju tieši tāpat. Tās tik skaisti smaržo...