Es staigāju pa pašas saplēsto pudeli, un lauskas duras manās pēdās. Es negribēju, lai tā notiek. Turpinu soļot. Asinis tek. Asaras tek. Tās smaržo. Es jūtu, kā tās smaržo, tās smaržo tik skaisti... Pēc visiem vientulībā iztriektajiem un ar baudu izgaršotajiem sarkanvīniem. Smeldz viss un sūrst, bet kaut kas radniecīgs ir šajā sajūtā. Es.atceros. Es atceros savu nolemtību un to, kā pati reiz sevi nolādēju mūžīgi ciest un nerast dvēseles mieru uz šīs pasaules. Es toreiz biju nolēmusi, ka ciešanas ir skaistas. Tagad... Tagad es domāju tieši tāpat. Tās tik skaisti smaržo...