Nekad neesmu sapratusi, kāpēc.
Kāpēc šķirties ir tik sarežģīti, bet saiet kopā ir tik viegli.
Kāpēc cilvēki saiet kopā, radot ko tik skaistu kā mīlestība, bet pēc tam vienkārši atstāj to novārtā?
Nekad neesmu sapratusi, kāpēc.
Varbūt tieši tāpēc es vienmēr jutu, un pratu just, un pratu izrādīt un arī izbaudīt.
Un kopt, barot un rūpēties.
Varbūt tieši tāpēc, ka es to nesaprotu, es daru kaut ko ačgārni. Varbūt visu.
Bet varbūt uz pasaules vienkārši ir pārāk daudz dažādu mīlestību, lai kaut vienu spētu izbaudīt un izkopt līdz zvaigznēm un mūžībai.

Man patika, kā viņa toreiz rakstīja -
šobrīd runā vīns.
Arī tagad manā vietā runā neizdzertais vīns.

Manā dzīvē šobrīd ir četri kaķi - trīs, kas dzīvo ar mani, viens, kas dzīvo ar vecākiem.
Un visus četrus es bezdievīgi mīlu. Bezdievīgi, tīri un pilnīgi vienādi. Pilnīgi vienādi, lai gan tikai viens no šiem četriem man liekas kā manas dvēseles radinieks. Tās sajūtas, kad šķiet - jūs jūtat viens otru un saprotat viens otru bez vārdiem.
Tas nekas, ka tikai viens no visiem ir tāds, tas nemaina to, ka visi tiek mīlēti vienlīdz.
Un tas kaķis, kurš manas dvēseles radinieks, šobrīd atrodas uz dzīvības un nāves robežas. Kampj gaisu čīkstošām plaušām un izmisīgi.. guļ.
Un tā sajūta, tik smeldzoša un nepareiza. Un mirst līdzi daļa dvēseles manas. Lai gan es cenšos darīt visu. Es nespēju no šī brīnuma atteikties. Es ticu, ka viņa izglābās vienreiz no nāves ķetnām, un izglābsim mēs viņu arī otrreiz.
Bet tik bezdievīgi sāp.
Par dzīvi, par to, cik negodīgi tā rīkojas. Tādu brīnumu jau otro reizi šādi mocīt.
Tik bezdievīgi sāp.
Par manu dvēseles gabaliņu, kurš palēnām zaudē savu elpu.
Patiesībā... viss ir ļoti, ļoti slikti.
Ehh
<3

Es pēdējā laikā jūtos tik kaila un tukša, ka šķiet - es neesmu cilvēks

<3
Paldies, draugi. Es jūs visus ļoti mīlu.

Sen nav bijis tik vienmuļi un vientuļi kā šovakar.
Sen arī nekas nav rakstīts. Ne te, ne vēl kaut kur. Un, ja es nerakstu, es nedzīvoju. Tātad, sen nav dzīvots.

Ehh, dzīve. Tagad būtu jauki iziet ar riteni pabraukāties, bet ritenim ķēde nekustīga. Jātīra ar speciālajiem līdzekļiem. A iziet tāpat.. Tas lai paliek uz citu, siltāku un jaukāku vakaru. Šovakar baudīšu kaķus un nedaudz sarkanvīna.
Prozit, mani dārgie.

mana mēle kā blondīnes uzcītīgās kājas
apvīsies ap Tavu saldo atzīšanos
un rūpīgi izvēlētajiem vārdiem
apvīsies mēle mana kā kājas ap
gurniem tik lokaniem līganiem
un papēži atdursies Tavā mīkstajā
labdzīves piesātinātajā
alusvēderā
mana mēle kā fago gastro undo duo deno
skopijas vergi
ieslīdēs Tavos burtos un vārdos
tik dzeļoši patiesos un pretīgi reālos
slīdēs un vīsies pa viskija un melnā balzama
gadskārtu dedzināto rīkli
dziļāk un dziļāk
ieelpos dvašu Tava dzīvības gaisa
un nokritīs lejā
sasildīsies un ieritināsies
pasaules labāko sajūtu vietā
vēdera vidū rajonā ap nabu
un gastronomiskās un debešķās baudās
aizmigs savijusies mēle
satinušās cītīgi koptās kājas
un gars

ir labāk ar tevi
klusumā
un neredzot

M.v. darba intervijas sakarā sanāca ieklīst pasakainā biroju ēkā ar fantastiskiem un iedvesmojošiem skatiem. Šādā mirklī sajūtu to savu "Es", kas strādā šādā modernā, patīkamā biroja ēkā, braukā ar labu mašīnu, pusdieno kafejnīcās un raksta arī kafejnīcās, malkojot kafiju. Tā ir ļoti jauka sajūta, un es ļoti ceru, ka kādreiz man būs tas viss, ko es vēlos. Es centīšos, lai būtu. Es jau cenšos, lai būtu. Ļoti. Un ļoti daudz jau esmu ielikusi.
Man šī vieta ļoti patīk. Būtu jauki, ja m.v. paņemtu šajā darbā, un laiku pa laikam viņš mani aicinātu šurp papusdienot vai pavakariņot. ^^,

es šovakar lidoju uz Čīli
o, mana svētā, o, Carmenere,
riņķošu ar tevi
taureņu reibumā
un saukšu es tevi par savu
Maiju
rītrīts atnesīs citu man gultā
vīrišķu konkistadoru
salkano Tempranillo
un viņš būs mans Septembris
tu būs mans Maijs
un es jūsu
Someljē*

* Someljē (fr. Sommelier) - tieša tulkojuma nav, praktiski - vīnzinis

nāc jel patiesi
tik patiesi cik vien spēka
un slauc mani
kā govi slauc viņas saimeniece
kā istabu slauka
daudzbērnu trūcīgā māte
mersedeskaraļa pilī piepelnoties
slauki mani
un tad atkal piepelno
mani ar saviem dzīves sapņiem
jūtām domām skaistajām cerībām
un citiem tamlīdzīgiem sūdiem
piepelno un piepildi mani
pilnu
tā lai pār malām līst
un tad slauc
slauki un berz manas rētas
kas arī bez tevis
tāpat nekad nesadzīst

Man tāds prieks, ka atkal esmu atsākusi rakstīt.
Padomā tik, kurš to būtu domājis- rakstīšanai vajag daudz nelabu, nepatīkamu un skumju lietu. Kas to būdu domājis, lol

Visas mīlas birušas,
Mirušas un trūd.
Un mazā, naivā meitene
Pieaugumā zūd.

Visas mīlas birušas,
Mirušas un dzeļ.
Kaut mazā, naivā meitene
Papīrlapu ceļ.

Visas mīlas birušas,
Mirušas un derdz.
Bet mazā, naivā meitene
Caur dzeju atkal redz.

es guļu dienās

naktīs ēdu saldējumu ar dakšu
un siera mērci
galinu cilvēkus naktī
un katru reizi kad kāds iešauj manā
Parīda papēdī
es smeldzoši ieņaudos mikrafonā
nelieši puiši vai zinat
ka naktīs kaķenes drīkst tikai mīlēt

es guļu dienās

naktīs malkoju vīnu pie kompja
un sūtu e-pastus bez teksta
izdomātiem adresātiem
kas zina
varbūt kāds princis otrpus ekrānam
atsauksies uz manu mēmo
MIAU

es guļu dienās

naktīs es neguļu nerakstu un
neskatos porno
naktīs es nevainoju sevi un nesargos
ziemeļvēja
naktīs es vienkārši esmu
MIAU
un gaidu kad beidzot mīlēs mani
pa spalvai

Sveiki!
Varbūt ir kāds neliels uzņēmums 1-2 cilvēku lielumā, kam ir vajadzīgs neliela biroja telpa par mazām naudiņām?
Man sanāk darboties pārsvarā no plkst. 17:00 - cik nu sanāk, līdz ar to dienaslaikā tur uzturos ļoti reti, telpas stāv puslietotas. Telpas atrodas centrā, Andrejsalā, biroju stāvā. Tur ir gan tualetes, gan lielais sekretariāts, ja ir nepieciešams kaut ko izdrukāt, un pieejamās telpas būs ap 25 m2, ar stūra dīvānu, jau 1 darba galdu (un nāks vēl klāt darba galds), kaut kā tā. Ja kādam ir interese par šo piedāvājumu, viss info un jautājumi iekš elga-b inboksā.

Draugu jēdziens manā pasaulē ir palicis nenoteikts un izstaipīts. Tas, droši vien, tāpēc, ka es neprotu būt labs draugs. Un tāpēc varbūt man ir daudz vieglāk komunicēt ar vīriešiem - ar viņiem tik.vienkārši var runāt.par neko un viņi neko no manis negaida. Jo es nepotu dot.tik daudz, cik man gribētos.
Un varbūt tāpēc es pēdējā laikā palieku par pašpietiekamu vienpati - jo es zinu, ko no sevis vajag gaidīt un ko nav jēgas.

Un kas man vispār ir tāds, ko es varu dot? Heh. Vien dzīves izmeši, ar ko lietainā naktī pie tējas krūzes dalīties. Ak, dzīve ir vienreizēja un tik dīvaina. Un es atkal protu baudīt skumjas, vai nav fantastiski? Es iedomājos sevi kuplā korseškleitā līdz grīdai, staigādama ar maziem papēdīšiem pa akurātu masīvkoka parketu, un fonā skanētu Bēthovens, mans princis mani gaidītu pie lielā viesību galda, klusām un nemanāmi viņš stāvētu pie punša bļodas ar sarkanu rozi aiz muguras, un, kad es pie viņa pieietu klāt, viņš notuptos uz.ceļgala, pastieptu savu roku, lūdzot manējo, un mēs aiztrauktos virpuļu dejā. Mēs sajuktu ar pūli, un tikai vien mēs zinātu noslēpumu par dzīvi.

Pamanīju interesantu sakarību - jo vairāk cilvēkam pieder, jo mazāk viņš spēj priecāties par sīkumiem.
Es, savukārt, tik ļoti priecājos par dzīvi, kā jau sen nebiju to darījusi.
Būdama ar neregulāru darbu un vēl neregulārāku atalgojumu, vakardien aizvedu dārgo draugu un lielisko kolēģi uz mājām, jo viņš, nabags, galīgi apaukstējies - lai gan bija doma, ka brauks viņš pats. Aizvedu, nezinot, vai pietiks benzīna uz mājām un nezinot, kad būs nākamā reize, kad varēšu "iepildīties". Vēl jo vairāk - pa pēdējo piecīti aizgāju uz veikalu un nopirku ūdeni , vīnu un sieru. Pie tam - bezdievīgi gardu vīnu. Mans jaunatklājums - Tempranillo vīnogu vīns. Dievišķīgs, turklāt tik vien kā ar 15% Merlot piedevu. Debešķīga, fantastiska kombinācija.
Tā es dzēru vīnu un apreibu no dzīves vakar, šodien turpinu reibt un domāju, ka par pēdējiem santīmiem jānopērk šodien Alā alus Santai, manai grupas biedrei, kas svin savu Dzimšanas dienu. Var jau būt, ka bezatbildīgi - tērēt pēdējos latus kaut kādam alkoholam, nezinot, vai tuvākajās dienās nebeigsies gadījumā ēdiens, bet dzīvot ir skaisti. Es jūtos pēdējā laikā tik dzīva. Tik brīva. Žēl tikai, ka "ļubestības frontē bez pārmaiņām". Vai arī jāsaka, ka tieši pretēji, ar pārmaiņām?

Šodiena iesākusies grezni. Rītu sāku ar vannu, visu vannasistabu piepildīja Baha vijoļu notis. Abas kaķenes graciozi sēdēja man blakus - Nea graciozi, nekustīgi sēdēja pie vannas, bet Mayu tikpat graciozi un nekustīgi uz veļasmašīnas.
Šodiena ir skaista.

Man ir tāaaaaada dusma, bet tas laikam ir normāli, ja tā ir reakcija uz cilvēku, kas ir tuvs. Nebūtu tuvs, būtu vienalga. Bet nu cmoon. Es gaidīju nedēļas 3. Un atkal saņemu atteikumu. Hell yeah.

Atkal
Skaisti.

Ziema, pastaigas līdz mājām, pārdomas. Dažreiz kavēt pēdējos transportus tiešām ir labi, un es nepārmetu, ka manu viedokli nedala citi.
Pastāv tagad tikai divas iespējas- vai nu es nolikšos ar lielāku temperatūru un smagākām sekām, vai arī nenolikšos it nemaz, piecelšos un priecāšos. Neviens no variantiem nav slikts. Dzīve pati par sevi nav slikta, tikai tāda.. Dīvaina.

Dzeltenās krūzes aplekntā tēja
dziest
tā sirds mana
auksta un neizdzerta
tā dzīve mana
līdz krūzes malām nepiepildīta
vētras pilna un vēja
dziest mana tēja
un rūs

un es vairs negribu zināt
kas būs

[13:11:01] Elga: laiks
[13:11:13] Elga: kad es daudz filozofēju par dzīves jēgu
[13:11:22] Elga: es nonācu pie vislabākā secinājuma, bet diezgan pamatotā veidā
[13:11:33] Elga: sāku rakāties vārda "jēga-būtība" nozīmē
[13:11:59] Elga: un secināju, ka "jēdzīgs" savā terminā ietver dajebko, kas nes dajebkādu labumu dajebkam
[13:12:11] Elga: un tad es izdomāju, ka mana dzīve nerada nekādu labumu pati no sevis tāpat vien
[13:12:32] Elga: līdz ar to es sapratu, ka, ja reiz es esmu piedzimusi, bet mana dzīvība pati par sevi nerada nekam nekādu labumu
[13:12:37] Elga: tad viss, kas man atliek
[13:12:41] Elga: ir pašai baudīt
[13:12:44] Elga: visu, kas sniedz baudu
[13:12:45] Elga: prieku
[13:12:47] Elga: labsajūtu
[13:12:59] Elga: un tas ir ļoti dziļi , un tajā pašā laikā ārkārtīgi sekli
[13:13:09] Elga: ja lietas nonāk līdz stadijai, kad es varu tās tikai baudīt
[13:13:19] Elga: tad es esmu nonākusi pie nulles eksistences posma
[13:13:31] Elga: kur nesaskatu lietās nekādu citu jēgu kā vien baudīt esošo

---

Lūzumi noved pie nulles. Pie sākotnējās nulles. Jo nekas nesākas no viens, viss sākas no nulles. No tukšuma. Es tagad jūtu tādu tukšumu.
Un tas nav ne labi, nedz slikti. Tukšums galu galā ir brīvā vieta, ko pēcāk aizpildīt ar lietām.

Jaunā dzīvesvieta nodrošina jaunas izmaiņas dzīvē. Sevī.
Līdz ar "līdzi staipāmās bagāžas" optimizēšanu (lasīt - maksimālu nahrenizēšanu) pēdējā laikā atsakos no daudzām nevajadzīgām lietām - ne vien drēbēm, kuras nevalkāju, bet reiz paturēju, jo tās ir vienkārši ļoti jaukas un mīļās māmiņas dāvinātas, ne vien no dažādiem sīkumiem, tajā skaitā visādiem rakstu darbiem, pārdomām, apdvēseļotām lietiņām, bet arī no jūtām. Kas būtu pats galvenais laikam.
Atsijāju nevajadzīgās jūtas pret cilvēkiem, kuras man traucēja dzīvot labi - ieveda visādās negācijās, emo(cio)nālismos, lika apšaubīt esošo. Lai arī cik labas tās jūtas bija. Lai arī cik dzīvai dažreiz tās man lika justies. Es runāju galvenokārt par attieksmi, kas radīja tās jūtas - to attieksmi, kuru es nahrenizēju. Un es jūtos daudz, daudz labāk. Es pielieku punktu tām attieksmēm pret tiem un tiem cilvēkiem, pret tiem un tiem gadījumiem/situācijām, kas agrāk man radīja negatīvas reakcijas, pretim liekot vēsu prātu un abstraktu domāšanu. Es strādāju ar sevi, lai man būtu labāk. Beidzot. Atkal. Un ir. Es atkal jūtu sevī prieku dzīvot, atkal bezrūpīgi smaidu garāmgājējiem un izklaidējos ar ikdienu. Baudu, baudu un ... neraudu. {:
Mrrc.

Un jā, viss tas liek vēlēties atkal satikt mīļos cilvēkus un iemalkot glāzi vīna/alus vai siltas tējkafijas krūzi, parunāties. Bet divvientulībā, lūdzu. Man divvientulība patīk labāk par kompānijām. Ja nu gadījumā kāds vēlas atnākt ciemos vai sarunāt randevū centrā... ^^,