Laikam šis būs viens no maniem atklātākajiem ierakstu kopumiem, ja man pietiks iedvesmas un apņēmības šo rakstu veidot par rakstu kopumu.
Par sievieti, kompleksiem un visu ar to saistīto.
Viss sākās ar to vienu liktenīgo gadu, kad bez īpašām dzīvesveida izmaiņām kardināli izmainījās mans ķermenis - ja iepriekš 20 gadu vecumā varēju vilkt drēbes, ko vilku arī savos 14 un 15 gados, tad pēkšņi es vairs nevarēju uzvilkt bikses, tās negāja pāri augšstilbiem, kleitas vidukļa un krūšu rajonā arī bija par mazu. Es paliku lielāka par vismaz vienu izmēru. Un es ar to nevarēju sadzīvot.
Patiesībā viss bija krietni nopietnāk, nekā no malas varētu izklausīties - es biju izmisusi, puse garderobes man vairs nederēja, man parādījās riepa, kas nekad līdz šim nebija bijusi, jā, ok, man parādījās arī gurni un pakaļa, bet kopā ar riepu un mīļākajām drēbēm, kas vairs nederēja, man uznāca konkrēta depresija. Es jutos LIELA. RESNA. NEGLĪTA. ("Un man nekad nebūs puiša..." - kas zinās, tas sapratīs joku.)
Līdz ar lielu negāciju devu vairākus gadus es cīnījos starp loģisko - es tāpat zinu, ka es vīriešiem patīku galvenokārt nevis izskata, bet sava rakstura dēļ, - un vizuāli emocionālo: es esmu fuken ne vien neglīta, bet tagad arī resna. Vairākus GADUS es cīnījos starp šiem diviem stāvokļiem, starp spēju pieņemt sevi tādu, kāda es esmu, un starp sevis nemīlēšanu, nepieņemšanu un kompleksošanu. Līdz vienā brīdī šī cīņa, šķietami, pierima, un es ieslīgu tādā kā akceptā, pieņemot to, ka es daudzās vietās esmu izaugusi un mainījusies, un turpinot cerēt, ka mans raksturs kā jau iepriekš līdz šim visu situāciju izglābs.
Esot jau daļēji samierinājusies un pieņēmusi faktu, te es dzirdu (un redzu bildi) no malas, ka man esot "dubultzods". Ilgi klusēju un domāju par to, kā lai piespiež sevi kaut ko darīt nevis tā, kā līdz šim - epizodiski un retumis, bet gan nopietni un rezultatīvi, saglabājot darbības regularitāti. Jau pirmajās divās dienās pēc šī fakta konstatācijas es veicu savu ierasto treniņu līdz ne vien vaiga, bet principā visu vietu sviedriem. Un te arī palīdzēja neliela derībiņa ar domu briedi - ja kāda no mums neveiks vismaz N vingrošanas skaitu nedēļā (principā vingrošanas daudzums, apjoms, veids nav būtisks - tāpat tas viss tikai priekš sevis vien ir), tad pēc iknedēļas atskaites tā, kas nebūs veikusi minimālo skaitu, otrai pērk vīnu. Un tā - mēnesi no vietas. Kāpēc mēnesis? Jo ar īsāku laiku ir par maz, lai 1) sasniegtu kādus redzamus rezultātus, 2) pieradinātu sevi pie fiziskās slodzes, 3) principā aizsāktu ķēdes reakciju/pieradumu/ vēlmi darboties ilgtermiņā regulāri.
Jāsaka, ka šāda veida papildstimuls ir samērā jauks - liek saņemties un iziet cauri treniņa sāpēm un šausmīgo nogurumu, kad šķiet, ka tu tūlīt saļimsi uz vietas un nokritīsi, un nespēsi kustēties tālāk vairs nekad. Saņemties, kad šķiet, ka - es jau nesen trenējos, un šodien tāds nogurums... Saņemties, kad šķiet, ka "tāpat esmu neglīta, why bother...". Vienvārdsakot, papildstimuls saņemties. Pie jebkādiem iemesliem un attaisnojumiem.
Kopumā jāsaka, ka viss šis kompleksu raisītais ceļš uz laimīgāku (skaistāku, veselīgāku, izturīgāku) ķermeni ir vispārīgi labs, jo pat, ja es nejutīšos skaistāka, esmu droša, ka ķermenis būs man pateicīgs par to, ka neatstāju viņu ikdienas sēžamdarba novārtā. Turklāt mans ķermenis - cilvēka, kurš bērnībā piedalījās regulāri vieglatlētikas u.c. sacensībās, pārstāvot skolas un savu godu. Ķermenis, kurš ir neierasti elastīgs un spēj daudzas interesantas lietas, ja tiek trenēts un uzturēts kārtībā. Ķermenis, kurš... ir pelnījis labāku saimnieku. Vai arī tādu saimnieku, kurš vismaz cenšas, un ir ceļā uz laimīgāku ķermeni.
Par sievieti, kompleksiem un visu ar to saistīto.
Viss sākās ar to vienu liktenīgo gadu, kad bez īpašām dzīvesveida izmaiņām kardināli izmainījās mans ķermenis - ja iepriekš 20 gadu vecumā varēju vilkt drēbes, ko vilku arī savos 14 un 15 gados, tad pēkšņi es vairs nevarēju uzvilkt bikses, tās negāja pāri augšstilbiem, kleitas vidukļa un krūšu rajonā arī bija par mazu. Es paliku lielāka par vismaz vienu izmēru. Un es ar to nevarēju sadzīvot.
Patiesībā viss bija krietni nopietnāk, nekā no malas varētu izklausīties - es biju izmisusi, puse garderobes man vairs nederēja, man parādījās riepa, kas nekad līdz šim nebija bijusi, jā, ok, man parādījās arī gurni un pakaļa, bet kopā ar riepu un mīļākajām drēbēm, kas vairs nederēja, man uznāca konkrēta depresija. Es jutos LIELA. RESNA. NEGLĪTA. ("Un man nekad nebūs puiša..." - kas zinās, tas sapratīs joku.)
Līdz ar lielu negāciju devu vairākus gadus es cīnījos starp loģisko - es tāpat zinu, ka es vīriešiem patīku galvenokārt nevis izskata, bet sava rakstura dēļ, - un vizuāli emocionālo: es esmu fuken ne vien neglīta, bet tagad arī resna. Vairākus GADUS es cīnījos starp šiem diviem stāvokļiem, starp spēju pieņemt sevi tādu, kāda es esmu, un starp sevis nemīlēšanu, nepieņemšanu un kompleksošanu. Līdz vienā brīdī šī cīņa, šķietami, pierima, un es ieslīgu tādā kā akceptā, pieņemot to, ka es daudzās vietās esmu izaugusi un mainījusies, un turpinot cerēt, ka mans raksturs kā jau iepriekš līdz šim visu situāciju izglābs.
Esot jau daļēji samierinājusies un pieņēmusi faktu, te es dzirdu (un redzu bildi) no malas, ka man esot "dubultzods". Ilgi klusēju un domāju par to, kā lai piespiež sevi kaut ko darīt nevis tā, kā līdz šim - epizodiski un retumis, bet gan nopietni un rezultatīvi, saglabājot darbības regularitāti. Jau pirmajās divās dienās pēc šī fakta konstatācijas es veicu savu ierasto treniņu līdz ne vien vaiga, bet principā visu vietu sviedriem. Un te arī palīdzēja neliela derībiņa ar domu briedi - ja kāda no mums neveiks vismaz N vingrošanas skaitu nedēļā (principā vingrošanas daudzums, apjoms, veids nav būtisks - tāpat tas viss tikai priekš sevis vien ir), tad pēc iknedēļas atskaites tā, kas nebūs veikusi minimālo skaitu, otrai pērk vīnu. Un tā - mēnesi no vietas. Kāpēc mēnesis? Jo ar īsāku laiku ir par maz, lai 1) sasniegtu kādus redzamus rezultātus, 2) pieradinātu sevi pie fiziskās slodzes, 3) principā aizsāktu ķēdes reakciju/pieradumu/ vēlmi darboties ilgtermiņā regulāri.
Jāsaka, ka šāda veida papildstimuls ir samērā jauks - liek saņemties un iziet cauri treniņa sāpēm un šausmīgo nogurumu, kad šķiet, ka tu tūlīt saļimsi uz vietas un nokritīsi, un nespēsi kustēties tālāk vairs nekad. Saņemties, kad šķiet, ka - es jau nesen trenējos, un šodien tāds nogurums... Saņemties, kad šķiet, ka "tāpat esmu neglīta, why bother...". Vienvārdsakot, papildstimuls saņemties. Pie jebkādiem iemesliem un attaisnojumiem.
Kopumā jāsaka, ka viss šis kompleksu raisītais ceļš uz laimīgāku (skaistāku, veselīgāku, izturīgāku) ķermeni ir vispārīgi labs, jo pat, ja es nejutīšos skaistāka, esmu droša, ka ķermenis būs man pateicīgs par to, ka neatstāju viņu ikdienas sēžamdarba novārtā. Turklāt mans ķermenis - cilvēka, kurš bērnībā piedalījās regulāri vieglatlētikas u.c. sacensībās, pārstāvot skolas un savu godu. Ķermenis, kurš ir neierasti elastīgs un spēj daudzas interesantas lietas, ja tiek trenēts un uzturēts kārtībā. Ķermenis, kurš... ir pelnījis labāku saimnieku. Vai arī tādu saimnieku, kurš vismaz cenšas, un ir ceļā uz laimīgāku ķermeni.
1 koments | Tavs koments