Aizvakar vakarā/naktī, sēžot vannā, sildoties un dzerot aukstu, atsvaidzinošu alu, mani uz mirkli pārņēma cerība un sajūta, ka viss būs kārtībā. Protams - laiks jau visu dziedē. Tikai tam būs vajadzīga krietna deva laika.
Sēžot vannā, es tāpat atminējos par vienu decembra notikumu, ko gribēju uzrakstīt. Jo man tas bija kaut kas līdz šim vēl īsti neizjusts un nebijis.
Būdama izmisumā un grimstošās skumjās, kuras vēlējos slīcināt sarkanvīnā un sarunās, lai arī īsti ne ar vienu negribējās runāties, uznāca vēlme pēc viena cilvēka kompānijas. Un tieši tas, ka man sagribējās tieši viņas kompāniju, likās ļoti dīvaini. Bet tā sajūta bija skaista - iedomājos, kā mēs abas sēdējām pie manis, malkojām vīnu un runājāmies vai arī mulsi klusējām. Jo nav tā, ka esam ļoti labas draudzenes. Kādreiz bijām tuvākas, draudzīgākas, tagad visai tālas. Varētu pat teikt, ka tā ir mana vaina, jo es atteicos no teju visiem tuvākajiem draugiem tikai tāpēc, ka paliku par tādu kā dārzenīti, kurš vēlējās tikai sēdēt mājās un izbaudīt kopābūšanu ar cilvēku, kurš tagad jāizslēdz no ķermeņa un dvēseles. Katrā ziņā, tā bija mistiska sajūta, - man allaž ir patikuši tie retie gadījumi, kad mans prāts izdomā, ka tieši tas cilvēks šobrīd ir īstais un vienīgais, kas var man palīdzēt. Varbūt tā arī būtu bijis. Varbūt viņa spētu. Viņa taču visādas interesantas lietiņas prot, kam es nekad līdz galam neesmu ticējusi, bet ko nekad arī neesmu noliegusi.
Atminos, kā biju gatava sēsties mašīnā un aizbraukt viņai pakaļ. Lai tikai ir te un tagad. Interesanti, no kurienes un kāpēc tieši viņa? Atceroties to aizvakardienas vannā, vēl aizvien nespēju izprast. Katrā ziņā neizprotamais mani allaž ir vilinājis.

Tagad man ir nelielas izmaiņas dzīvē - es pēdējā gada laikā sev teju nekad neko nebiju pirkusi - no mantām, ja runā par apģērbu, apaviem, citām lietām - jo nav bijis īsti līdzekļu. Šoreiz man nācās veikt pirkumu, kas uz to brīdi šķietami bagātību maksāja - veselu gultu un matraci. Pie tam, ja gulta jau liekas ļoti dārgi, tad matracis ir vēl dārgāks par gultu. Funny, isnt it? Tad nu, lūk. Gribot aizņemties kredītā gandrīz pusštuku eiras, šī doma mani dzina izmisumā, bet katru reizi, kad mugurā atkal sāka durstīties sāpes, kas mani dzina vēl lielākā izmisumā, es jau samierinājos ar lielo kredītu un smagajām sekām, ko tas radīs ikmēnešā tā jau lielajos tēriņos. Un tad tas notika atkal - otru reizi - tikai šoreiz pēc vajadzības radījās līdzekļi nevis kā pirmo reizi, kad radās līdzekļi un tieši pēc tam sekoja vajadzība. Izīrēju vienu dzīvoklīti un saņēmu savu komisiju, un tagad vajadzēja uz pusi mazāku naudas summu. Vēl pusi no tā atlikuma sadabūju no pašas līdzekļiem un voiļa - palika tikai nieka simts eiru aizņēmums nepieciešams.
Aizvakar tika iegūts matracis, vakar tika salikta pirms vairāk nekā nedēļas pasūtītā gulta.. Un šonakt bija pirmā nakts, kuru pavadīju tajā.
Nevar noliegt - tā ir ellīgi skaista un seksīga, un gulēt tajā - viscietākajā pieejamajā matracī, ko prasa mana mugura - ir debešķīgi. Tiesa, no sākuma būs jāpierod pie matrača cietības. Bet, kā teica J., "visām četrām kaķenēm patīk" gulta - tagad , sēžot dīvānā un pļurkstot par nesvarīgām lietām, manas trīs minkānes skaisti čuč jaunajā gultā.

Tā vien no malas izskatās, ka I. vārdi ir patiesi - jauna gulta, jauni darba pienākumi... Mana dzīve iet uz priekšu. Kaut kā. Tikai problēma ir tajā, ka es esmu apstājusies. Emocionāli.

Es priecājos vien par to, ka manī ir tik daudz enerģijas un saprāta, ka spēju sevi piespiest virzīties uz priekšu fiziski pat tad, kad garīgi es nevirzos nekur. Stāvu kā iesalusi aukstumā. Iesalušas un vēsas, svešas man ir manas jūtas un sajūtas. Bet tikmēr dzīve lēnām virzās kaut kur uz priekšu.

Pie postscriptuma varētu bilst, ka mammas vakardienas komentārs par to, ka viņai dzīvē nekad mūžā nav bijis tik glaunas gultas, liek tikai pašai iekšēji pasmaidīt - par to, ka es kaut ko arī bez viņas palīdzības varu atļauties. Interesanti ir tas, ka šis komentārs man lika nedaudz vainīgai sajusties, it kā es būtu izdarījusi kaut ko ļoti sliktu, to iegādājoties. Un es uzreiz sāku attaisnoties ar to, ka pati taču visu sapelnīju un iegādājos.. Un ka to 100 eiru aizdevumu atdošu no algas nākamās... Kāpēc? Kāpēc man tas lika justies vainīgai?
Vai tas varētu būt tā iemesla dēļ, ka allaž esmu vēlējusies viņai dot visu, tikai nekad neesmu spējusi? Jo nu, ko gan īsti var materiālu sniegt cilvēks, kurš dzīvo tā, kā es tagad - ar 1 eiro kontā un pēdējiem makaroniem, kas palikuši? Bet vismaz gulta ir ^^,
Mammīt, es tāpat sasniegšu manu mērķi. Tāpat man būs lielisks, pelnošs uzņēmums, kas ražos fantastisku produktu, kurā būs lieliski darbinieki ar labiem darba apstākļiem, un tad, mammīt, es visu tev došu. Es nopirkšu sev dzīvesvietu, es samaksāšu Tavu mūžīgo kredītu, kura atmaksas naudu Tev reiz nozaga, es Tevi aizvedīšu ceļojumā un mēs ar Tevi svinēsim dzīvi. Dzersim labu vīnu Vecrīgas kafejnīcā un ēdīsim garšīgākās uzkodas. Un mums viss būs - Tev būšu es un man būsi Tu. Atceries, mamm, ka es esmu krājēja. Tu allaž esi manī šo īpašību apbrīnojusi. Tad nu, lūk, - es jau no februāra algas plānoju sākt krāt. Pa drusciņai, kaut tikai pa 10 eiro mēnesī, bet es sakrāšu! Un mums viss, viss būs! Un tad, ja Tu vēlēsies, arī Tev būs "tik glauna gulta" - pirmo reizi mūžā. Būs. Virzības spēks man ir. Enerģija man ir. Lai arī apstājusies sajūtās, bet dzirskts manī vēl ir. Griba ir. Vajag tikai pieliet degšķidrumu. Palēnām, pamazām, klusiem solīšiem mēs augsim. Augšu es un līdz ar manu augšanu augs mans uzņēmums, tā darbinieki ar labām algām un lielisku darba atmosfēru, augs mana ģimene un visi draugi. Jo es atkal varēšu atļauties būt džentldāma un izmaksāt visiem tad, kad man to gribēsies. Būs.