Mēdz runāt, ka "bēdas satuvina". Agrāk šo teicienu biju uztvērusi visnotaļ banāli, proti, iedomājoties, ka kāds izšķiras no savas otrās puses, iet pietesties. Turpat satiek citu tādu pašu - ar tikko salauztu sirdi - un abi bēdu pārpludinātā alkohola dēļ saiet kopā. Nu, parasti jau uz pavisam neilgu laiku. Katrā ziņā zināma un empīriski pārbaudīta teorija. Pēdējās dienās gan atklāju pavisam jaunu, daudz skaistāku un patīkamāku šī teiciena pusi.

Tādos apstākļos, kādos dzīvoju pēdējo nedēļu, jāatzīst, vispār nekad mūžā neesmu dzīvojusi. Vismaz tik ilgi, cik es sevi atceros (un atceros es sevi, savus notikumus jau kopš ~4 gadu vecuma). Negribētos izplūst īpaši garās un neinteresantās runās, aprakstot, kādos tieši apstākļos tad arī sanāk dzīvot. Vienkārši runājot, sanāk dzīvot salstot, staigājot pa māju kažokā, nespējot nomazgāties un neko novākt (aukstuma dēļ ūdens trubas aizsalušas). Respektīvi šādos apstākļos ir iespējams tikai sēdēt, segā ietinusies, dzert tēju/mammas nopirkto vīnu un tulkot/skatīties Hausu. Primārās vajadzības ir tikai daļēji apmierinātas. Nerunāsim par sekundārajām, kuras vispār teju nav iespējams apmierināt (jebkāda veida kustība ārpus segas un tējas pasaules ir pretīga un nevēlama). Un tas ir skumji un nožēlojami. Un arī ļoti mīļi savā ziņā tomēr - kad piebīda dīvānu maksimāli tuvu krāsnij, lai nenosalst, atstāj krāsns durtiņas vaļā un guļ zem divām segām, vērojot, kā sarkani kvēlojošās ogles raisa savu siltumu, sajūtot to. Un tā arī doties gulēt, baidoties par rītdienu - par to, ka būs tik auksts, ka kaķīšus vairs nevarēs šeit atstāt, par to, ka neatradīsim nekādu citu vietu - lētu, bet siltu. Par to, ka nav jausmas, kas notiks tālāk, tikai apmēram skaidrs ir tas, ka jaunas dzīvesvietas steidzīga nepieciešamība ir.. tā teikt, dzīvības un nāves jautājums. Ja ne dzīvības, tad vismaz fiziskās un garīgās veselības jau nu noteikti.