1. – 2. jūlijs.

Vakardiena... Vakardiena, sasodīts, pagāja tikpat ātri, kā visas dienas šeit paiet. Nē, saprotiet, dienvidos tik ātri paliek tumšs, dažu minūšu laikā gaisma burtiski iekrīt horizonta otrajā pusē. Pilnīgi nopietni.
Un vakardiena, būdama bezsaules un pavēsa diena, tika aizvadīta „nosingdūojot”. Tas ir, viss, ko es vakar tiku darījusi, biju izpeldējusies aukstā baseinā, kas tepat pie dzīvokļa (jā, atklāju savu sezonu baseinā, ghh), un aizbraucu uz veikalu. Tas ir, meklēt veikalu un ēstuvi. Izbraukājām daudz un dikti, līdz beigās dabūjām normālu lielveikalu, kuru es pat nevarēju apmeklēt – iepriekšējā mazajā veikaliņā nopirkām man lielu šokolādes saldējumu, kuru nācās mašīnā apēst (to gan es neizdarīju platīšu dēļ, tās man liedza ēst tik tālu, kad sākās vafele. Sūkāt, dzert un laizīt es varu, bet vairāk gan ne).
Jāsaka, ka tas laiks, kas tika pavadīts mašīnā, gaidot vecākus un laizot šokolādes gardumu, bija vispasakainākais visas vakardienas kopumā. Es sēdēju mašīnā, vērojot, kā cilvēki staigā turpu šurpu, līdz sāka līt. No sākuma lija reti, taču milzīgām pilēm. Taču pēc dažām sekundēm sāka gāzt. Latviski saka par šāda tipa notikumiem, ka „gāž kā no spaiņiem”, angliski – „it`s raining cats and dogs”. Taču neviens teiciens nespēj izteikt to, ko es redzēju. Nē, tas nebija negaiss, tas bija tikai gāziens. Un gāziens, kādu es savā mūžā vēl nebiju piedzīvojusi.
Piles, kas sitās pret mašīnas ārējo korpusu, radīja vēl nepiedzīvotu skaņu. Tas ir, tās bija tik milzīgas un smagas, ka to radītā skaņa bija vēl iespaidīgāka un „sitošāka” par krusas izraisīto skaņu, sizdamies pret mašīnas korpusu. Mm. Brīžiem likās, ka šīs piles izārdīs mašīnas jumtu, izēdīsies tam cauri, tik smagas un apjomīgas šīs piles bija. Lietus lija pavisam nedaudz, šķiet, pat nepilnas divas minūtes, un tik īsā laikā ielas bija ūdens kārtiņas pārklātas – tik ļoti DAUDZ ūdens bija nokritis.
Kad lietus nedaudz pierimās, gar mašīnas priekšējo logu (tieši manu acu priekšā) nolidoja kajaks. Labi, es īsti nevaru teikt, ka tas ir kajaks, taču tas bija milzīga izmēra balts/gaišs putns. Kaijas tās NOTEIKTI nebija. Noteikti. Viennozīmīgi. Pilnīgi un galīgi ne. Māte teica, ka tie esot kajaki, bet varbūt tas ir kāds cits liela izmēra putns, katrā ziņā tas izskatījās interesanti – šis putns vēzēja savus spārnus tik ātri, it kā bēgdams no lietus. Parasti saulainā laikā šādi putni planē un vēzē savus spārnus mierīgi, brīžiem pat šķiet, ka cildeni. Taču šoreiz viņš manāmi muka no lietus. Tas bija tik tiešām amizants skats.


Vispār, kad mēs braucām veikalu un ēstuvju meklējumos, sanāca braukt pa kalnaino ceļu, kuru ieskauj meži no visām pusēm. Nu, pārsvarā. Citviet tās bija pļavas vai kāds vietējais ciems, taču pārsvarā tie bija meži. Un dažviet šo mežu malās sēdēja sievietes. Pa vienai ik pēc kāda paprāva kilometru skaita. Prasīju mātei, kāpēc viņas tur tā sēž. Nē, tiešām, nebiju zinājusi. Pat iedomāties nevarēju, ka viņas tur strādā. Nu, paši saprotiet, kā strādā. Es biju pārliecināta, ka viņas tur gaida kādu savu draudzeni vai vīru, kas aizkavējies mežā, sēnes vai whatnot citu lasīdams, vai vēl nez ko. Taču tikai ne to, ka viņas pārdod sevi. Un ziniet, tas atkal man lika noskumt.
Es nenosodu tās meitenes, kas šādi strādā. Es gan viņas noteikti nesaprotu, jo man tas liekas pavisam pretīgi, ņemties ar kuru katru veci, kurš samaksā, tomēr es viņas nenosodu. Viņas vismaz neslēpj to, kādā veidā pelna, atšķirībā no tām „daiļavām”, kas metas gultā arī ar teju katru otro par kādu kokteili vai vakara pasaciņu. Tas man liekas daudz skumjāk. Taču ne jau šī sieviete mani noskumdināja. Mani vairāk skumdina tas, ka sievietes tiek nosodītas par to. Mani vairāk skumdina tieši vīrieši. Sievietes, kas šādi uzvedas, esot maukas un ielasmeitas, vēl sazin kas un tā. Aber vīrieši? Vīrieši ir mačo un „vienkārši vīrieši ar savām vajadzībām”. Nē, tiešām, es īsti nesaprotu šajā ziņā ne sievietes, nedz arī (vēl vairāk) vīriešus, kas maksā (vai nemaksā), lai pārgulētu ar kādu, kas sevi tā vienkārši atdod. Kāds prieks ir drāzt sievieti, kas jau tikusi tik daudzu, dažādu cilvēku drāzta? Nu, ja ir šī te fiziskā vajadzība, tad, mon Dieu, nu paņem, mīļais cilvēk, nomasturbē, noonanē, vienalga. Bet ne jau nu tā. Ne tādā veidā, tā ne. Man tas liekas pilnīgi sveši, neizprotami, pretīgi. Un galīgi skumji.
Vispār jau mani daudzas lietas skumdina šajā pasaulē. Tas tāpēc, ka pasaule ir materiālistiska un pasaules garīgās vērtības un morāle kļūst arvien prastāka un amorālāka. Un nodarboties ar seksu fiziskas vajadzības pēc esot normāli. Mjā. Man vienmēr, lai cik ļoti sekss man patiktu kā nodarbe, vienmēr man būs vajadzīga morāla interese blakus fiziskajai. Tā sauktās „jūtas”, kas tik daudziem kļūst par nevis vienkārši anti-obligāciju, bet pat par kaut ko tādu, kas tikpat labi kā ir, tā arī var nebūt. Bet nu, jā. Es ar saviem klasiskajiem uzskatiem, romantismu un vēl nez ko. Šī pasaule nav diži priekš manis.

Jāsaka, ka tiek aizvadīta piektā ceļojuma diena. Šodien aizgāju beidzot līdz jūrai, pafotografēju nedaudz, pasēdēju minūtes 15 (kopumā, kamēr tur nožuvu, kamēr vienkārši atgūlos un tā), divreiz izpeldējos, kā arī vienkārši pastaigāju gar krastu.
Pirmkārt, ar godpilnu prātu paziņoju, ka skaļi nodevu Melnajai jūrai sveicienu no Māras. Vēl tiku pieminējusi, ka no Māras Ezeras. Un pateicu arī, ka man kaut kā vienmēr bija licies, ka Melnā jūra arī ir ezers, ka nav tai savienojuma ar Vidusjūru. Pasmējos pati par savu neziņu un gāju tālāk. Jā, es mēdzu runāt ar dabu. Visnotaļ bieži patiesībā. Tas laikam ir kaut kas, ko par mani nezina pat tuvākie. He.
Otrkārt, es, staigādama gar jūras krastu, dikti nopriecājos par to, ka aizvien vēl vilinu daudzus svešzemniekus. Tie tik skatīties skatās uz mani, turklāt tagad es pat varu pasmaidīt ar saviem bezdzelžainajiem zobiem par to visu. Tas ir, parasti, kad uz mani kāds griboši paskatās, man vienmēr uznāk par to smiekli. Bet neba es nopriecājos tālab, ka „mani grib”. Protams, tas ir patīkami, vismaz palīdz aizmirst par n-tajiem kompleksiem un tā, bet tas, kas mani patiešām tajā visā iepriecina, ir tas, ka es taču esmu tik balta, tieva, ka man nav milzīgas krūtis un es nebūt neesmu seksīga tumšmate vai blondīne. Nu, mūsdienu izpratnē „seksīga”. Tur tāda bija viena – nosauļojusies, sasmaržojusies spēcīgām smaržām, lielām krūtīm un dibenu, meln-rozā kleitiņā ietērpta blondīne. Nē, es neteikšu, ka viņa bija no tām, kas „pārkrāsojušās” un pēc sejas nekādas vai neglītas. Nē, viņa bija tīri simpātiska meitene, patiešām. Vienkārši augums viņai bija ļoti, ļoti formīgs. Bet vīrieši, jaunieši skatījās daudz apbrīnojamāku skatienu uz mani. Un tas kaut kā priecēja. Tas, ka varbūt beidzot ir pienācis tas laiks, kad vīrieši vairs nedzenas pēc reklāmu etaloniem. Bet kas zina, varbūt viņi visi vienkārši bija pārgribējušies.

Tagad es, nesen no pludmales pārnākusi, jau krietnu laiciņu drukāju šo tekstu. Vēlāk aizdošos noskalot Melnās jūras sāli, un tad, Māras burvīgajā, manā mīļākajā kleitiņā tērpusies, došos kopā ar visiem uz kādu pilsētu Nesebiru. Tad jau redzēs, kas tur un kā. Katrā ziņā mēs beidzot staigāsim, pētot Bulgārijas kultūru, un tā ir mana mīļākā nodarbe ceļojumu laikā – iepazīt ārvalstu kultūru un vietējos, runāt ar tiem, runāt svešvalodās. Tas ir tik lieliski. Paņemšu līdzi manu kanoniņu, varbūt būs kādi lieliski skati, varbūt nē, bet tas nav no svara. Galvenais, ka vakara siltajā pustumsā mēs pētīsim pilsētiņu. Tad nav lielā karstuma (lai gan jāatzīst, ka, kopš mēs esam šeit, tāda karstuma vēl īsti nav bijis), tad nav arī lielā karstum-rīta noguruma. Vakari ir lieliski. Vakaros var sēdēt pie kādas kafejnīcas ārpusē izliktajiem galdiņiem, malkot alu/vīnu/kafiju un vērties visapkārt. Atpūsties pēc iepazīšanās ar svešo kultūru un arhitektūru, ar estētiku, ētiku un vietējiem, sagremot uzņemto informāciju mierā. Jā. Tas man dikti patīk.
Un ziniet, kas man patīk vēl? Neizsakāmi, vārdos neaprakstāmi patīk? Tas, ka VIŅAM bija taisnība. Es biju pārliecināta, ka man viņa pietrūks ļoti un dikti, taču viņš teicās, ka tā vis nebūšot, jo viņš jau paliek savā ikdienā bez manis. Man savukārt būšot jauni iespaidi un tā. Nē, es neteiktu, ka pa šīm dienām man bija dikti daudz jaunu iespaidu, ņemot vērā to, ka nekur tā īsti vēl neesam izbraukuši, jo tas tikai sekos. Taču es jūtos apbrīnojami labi. Laiks, kad man uznāk visas nostaļģijas, domas un pietrūkšanas, ir tikai kāda divdesmitā daļa no diennakts. Un tas ir tik sasodīti maz! Varbūt pie vainas ir tas, ka tik bieži šajās trīs dienās tik bieži tieku pie interneta; lasot ierastās mājaslapas un ieejot regulāri e-pastā, mājas liekas tuvākas. Daudz tuvākas. Un tajā pašā laikā man neraksta daudz un dikti. Patiesībā es esmu tā, kas parasti raksta kādam vispār. Nu, šajās dažās dienās. Un daži man atbild, daži atbild ne tā, kā gaidītu. Un varbūt tieši tas ir iemesls, kas vienlīdz sarūgtina un norūda. Norūda, lai es vairs negaidu to, ko tik ļoti visu savu mūžu esmu gaidījusi un gribējusi – skaistus, patiesus vārdus, kas liek smaidīt. Liek justies gribētai un mīlētai. Interesanti – no vienas puses, esmu par to dusmīga, taču vairāk uz sevi un savu sentimentālismu, no otras, esmu vīlusies un bēdīga, un, no trešās puses, es sāku izjust innocentismu. Tādu vēsu uztveri es raugos tukšajā e-pastā dažpadsmit reizes dienā, konstatējot, ka tikai vienu-trīs reizes no šīm padsmit kaut kas mēdz iekrist. Tā nu tas ir, jā. Interesanti. Katrā ziņā patīkami, ka spēju tomēr savaldīties un raudu tikai pavisam nedaudz, pārsvarā klusi iešņukstos paralēli smaidam un lūpām. Tā, lūk.

Tas šodienai laikam arī viss, kaut ir tikai pulksten četri dienā. Vēl pat nav! Lai gan, ko var zināt, varbūt vakarā/naktī kaut ko vēl sagribēsies uzdrukāt. Vispār mani šajās dienās tā vien „разпирает” uz mākslu, konkrētāk, fotografēšanu un rakstīšanu. Un tikko papildināju manu „Self-picturing in WC’s <3” foto kolekciju. Tagad man ir bilde Stokholmas tualetes spogulī, Briseles viesnīcas tualetes spogulī un Bulgārijas, Sveti Vlas apkaimes dzīvoklīša tualetes spogulī. Vispār gribu no katras valsts tādu, tikai par vēlu prātā ienāca šīs kolekcijas doma. Nu, nekas, gan jau kādreiz paspēšu.

Labi, mani dārgie, patīkamu jums dzīvošanos tur, tik tuvajā un tālajā Latvijā. Uz nu jau drīzāku tikšanos, -
Votre Elga.