mani dažreiz fascinē cilvēki, kuriem dzīvē nav nekā labāka, ko darīt, kā mēģināt atrast kādu, uz kuru uzkraut visu savu dzīves rūgtumu. dieva dēļ, noskaties kādu filmu un beidz lēkt ārā no biksēm, draudziņ. ;)

tas, ka esmu pēdējā laikā pieradusi pie dzīves bez seksa, mani skumdina. un liek domāt par to, vai viss ir kārtībā. :D

laikam Jaunais gads Ventspilī tomēr. nezinu. varbūt kāda no elitārajām jaunkundzēm vēlas braukt ar mani?

jāēd kaut kas arī šodien. visu dienu dzeru kafijas un nesaprotu, kādēļ tik jocīga sajūta.

man vajag mainīt vidi or smth.

it kā jau ir brīvlaiks un tā, bet beidzot ir izdevies atslābt un nedomāt mazliet. skatos filmu un dzeru vīnu, un ļaujos mirklim, kad kāds beidzot gatavo vakariņas manā vietā.

man škiet, ka varētu šogad vismaz vienreiz aiziet uz kalnu un nobrāzt dibenu pret ledu. neticu, ka es vēl aizvien to neesmu izdarījusi, cik skumji.

man tāds apcerīgs garastāvoklis šovakar, laikam. es tikko sapratu, kādēļ es rakstu publisku dienasgrāmatu šeit, ne-atslēgojot ierakstus. acīmredzot tas man rada tādu ilūziju, ka kāds manī klausās. viņš/-a var izteikt savas domas, bet var arī to nedarīt. un es nejūtos neērti par savu problēmu uzkraušanu citiem, jo viņi nav spiesti klausīties - viņi tam piekrīt paši. un otram nav uzspiests pienākums žēlot otru, jo ne jau katram cilvēkam viena un tā pati problēma šķiet vienādi 'traģiska'. jo zināt, kā patiesībā ir ar 'man ļoti žēl'? ja kāds tos saka, man riebjas un man ir neērti, jo es negribu, lai mani žēlo. bet, ja tā nenotiek, tad ir sajūta, ka tam otram vienalga, kas ar tevi notiek.
šis veids ir daudz labāks.